Miķeļa Bukša “Latgaļu volūdas gramatika”- īskots latgalīšu volūdys viesturē un pareizraksteibys attīsteibā

Līga Bernāne, Filoloģijas maģistre, Rēzeknes augstskūlas lektore


MIKEĻA BUKŠA “LATGAĻU VOLŪDAS GRAMATIKA” ĪSKOTS LATGALĪŠU VOLŪDYS VIESTURĒ UN PAREIZRAKSTEIBYS ATTĪSTEIBĀ
Līga Bernāne, Filoloģijas maģistre, Rēzeknes augstskūlas lektore

Mikeļa Bukša “Latgaļu volūdas gramatika” izdūta 1973.godā piec 1972.g. Latgaļu pietnīceibys instituta organizeituos konferencis. Kai losoms publikacejā par apsprīdis gaitu žurnalā “Dzeive” (1972.g. 116.num.), tod raksteibys vaicojumu apsprīšonā aktivi pīsadalēja ari M. Bukšs, referejūt par latgalīšu (trymdā gon vysur lītuots termins latgaļu) ortografejys atteisteibu 20.godsymtā un 1929.g. pareizraksteibys nūteikumim. Uzastuošonuos par itū temu, kurai M. Bukšs pisavierss jau ogruok (pīmāram, “Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas”, P/s “Latgaļu izdevnīceiba, 1961), rūn atspūguļojumu arī gramatikā. Pavysam gramatikā ir 9 nūdalis. Pyrmuo nūdaļa “Volūdas izplateiba, vēsture un pētnīceiba” apskota volūdys vieturis un pareizraksteibas atteisteibys vaicojumus. Divu lopys pušu apjūmā M. Bukšs snādz īskotu par pūļu ortografejis principim, apskotūt raksteibu Osyunis evangelijūs un “Wysa mōceiba katoliška”. M. Bukšs konstatej, ka “Evangeliju tulkōtōji raksteibas vaicōjumu beja atrysynōjuši apmīrynūši” (1,36) un, ka “tei [ortografeja] ir bejuse vīnkōrša (atskaitūt dubultburtu lītōšonu vīnai skaņai), un ka tauta pi tōs ir bejuse pīroduse” (1,37).

Analizejūt pyrmuos latgalīšu gramatikys (Rimkeviča, Jezupa Akeleviča, vysvairuok gon Tomasa Kosovska), M. Bukšs atzeist, ka byuteibā gramatikys pareizraksteibu napylnveiduoja, un “vacūs rokstu ortogragija turpynōjōs cauri vysam drukas aizlīguma laikam (1865.-1904.) leidz latgaļu atmūdai Pīterpilī” (1.41).

Apskotūt 20.gs. 1.pusis pareizraksteibas normiešonys dorbu, M. Bukšs pīsavierš

1)ortografejis apsprīdem un konferencem, byutiskuokajim tū lāmumim;

2)nuzeimeiguokajom gramatikom un vuordneicom, tam, cik daudz novatoriska tuos īvīse, kaida beja tū nūzeime.

Tīsa gon, na visi izdavumi trymdā ir bejuši pīejami, par tū daļa nu tim ir tikai pīmynāti.

Viertejūt ortografejis apsprīdis, M. Bukšs pīsavierss 1903., 1907., 1918. un 1929.godā apsprīstajim pareizraksteibys rysynuojumim, golvanūkuort, akcentejūt vīnuotys, normeitys pareizraksteibys īvāruošonu latgalīšu volūdā. Īmasls tam beja tys, ka “trymdā latgaļu raksteiba beja sazorōjuse kai kaidreiz divdasmytajūs godūs dzimtenē. Gondreiž kotrys sōka raksteit pa sovam” (..). Izdevnīceiba sauce: “Izbeidzit raksteit kotrys pa sovam! Atsagrīzit pi vīnas rokstu volūdas!” (2.16). (Jau citatā radzama nakonsekvence – kotrys, bet volūdas!).

Tai, apskotūt 1907.goda ortografejis apsprīdis gaitu, M. Bukšs kai svareiguokū atzeimej atziņu, ka “Latagalijas dialekts atzeistams par literaturas volūdu.” Taidejadi M. Bukšs uzsver, ka svareiguokais ir tys, ka teik skaidri īzeimāts ceļš iz latgalīšu volūdys atteisteibu un pareizraksteibys normeišonu, par tū jis naīsadzilinoj apsprīdis lāmumu pamatuoteibā. Tūtīs dīzgon plaši M. Bukšs analizej O. Skryndys gramatiku (īmasls – beja pīejama izpētei). Bukšs viertej byutiskuokūs jautuojumus, kas apskateiti O. Skryndys gramatikā, t.i., skaņu atveidi, deklinaceju un konjugaceju skaitu un īdalejumu. O. Skryndys gramatiku M. Bukšs vīnnūzeimeigi viertej kai “ļūti modernu” (1.43) dorbu, kai tys, naapšaubami, arī beja, jamūt vārā, ka itamā gramatikā nabeja čupu burtu, divskaņu 2.komponents beja –i (ai, oi, ei u.c.), tūmār navaru pīkrist M. Bukša apgolvojumam, ka leidzskaņu meikstynuošona ar patskani i, pīmāram, skania, liads, byutu kaut kas “viesturiski vīnreizejs” (1.43). Pūliskuos ortografejis i kai meikstynuojums 20.gs. suokumā tūmār nav progresivs rysynuojums.

Vīnnūzeimeigi M. Bukšs atzeist, ka O. Skryndys gramatika apmāram 10 godus beja nūzeimeiguokuo, tūmār latgalīšu rokstūs vīnuoteibu naīvīse un nanūstyprynuoja.
<

Zynuotniska vīdūkļa tryukums teik uzsvārts ari 1918.goda ortografejis apsprīdis puorskotā. Ari itymā gadejumā M. Bukšs naīsadzilinoj smolkā lāmumu izviertejumā, pareizi atzeimejūt, ka “apsprīdei ir tryucis zynōtniskōs mārauklas pi problemu apsprīšonas un lītu izskēršonas, tōpēc ortografijas stōvūkli tei ir vairōk sarežgījuse kai izlobōjuse. Mōksleiga atsakōpšona nu tautas volūdas radeja prīkšstotu, ka vyss teik izškērts ar konvenciju un politisku pīeju, un ka šei pīeja cytaidi dūmojušim nibyut nav saistūša” (1.49).

M. Bukšs napīsavierš ari volūdnīcikū izdavumu, kas iznuoce periodā nu 1918. leidz 1927.godam, apskotam, daleji par tū, ka M. Bukšam tī nabeja pīejami, gon ari par tū, ka nikuo jauna pareizraksteibys pilnveiduošonā tī naīvīse un, sekojūt zynuotniski napamatuotom normom, tikai saraibynuoja raksteibu.

Mikeļs Bukšs skota tikai tūs volūdnīciskūs izdavumus, kurūs atspūguļuoti jaunynojumi tūreizejā situacejā. Tai, apskotūt F. Trasuna gramatiku “Latvišu voludas gramatika del latgališim”, M. Bukšs atzeimiejs Trasuna vielmi raksteibā tyvynuotīs izlūkšņu leluokajā daļā runuotajam (t.i., stuovēt tyvuok tautys volūdai un attāluot tū rokstūs). Apskotūt jebkuru 20.godsymta 1.pusis gramatiku, ari F. Trasuna, M. Bukšs īpaši pīsavierš metafonejis jeb saskanis zalta lykuma (pozicionaluos puorskanis lykums) aprokstam (voi pazeita, defināta voi nā). Itys jautojums apsprīsts arī 1972.goda ortografejis apsprīdē.

Dīzgon veiksmeigi M. Bukšs rōda P. Stroda uzskotu izaugsmi, saleidzynojūt 1922.godā izdūtū “Latvīšu volūdas gramatiku latgalīšim” ar 1924.goda publicātū “Myusu roksta breiveibas jubilejā: ortografejas projekts”. Faktiski M. Bukšs paruoda, kaids ceļš volūdys normātuojim 20.godsymta 1.pusē beja juonūīt leidz atziņai, ka volūdys turpmuokai pastuoveišonai un attīsteibai svareigs ir volūdys (ar tū saprūtūt raksteibys) pareizums. M. Bukšs ir objektivs, jis oklai naslavynoj P. Stroda jaunīvadumus raksteibā, kritiski teik viertātys atkuopis nu 1929.goda ortografejys normom P. Stroda “Pareizraksteibas vōrdneicā”.

Bez tam M. Bukšs nadaudz informej ari par vuordneicom latgalīšu volūdā. Taidejadi atzeistams, ka M. Bukša gramatika snīdz īskotu latgalīšu volūdys normēšonas viesturī.

Literatura:

Bukšs M., Placinskis J. Latgaļu volūdas gramatika un pareizraksteibas vōrdneica, 1973.

“Dzeive”, 1972., Nr. 116.