Miķeļs Bukšs i latgalīšu raksteibys normiešona

Lideja Leikuma, Filologijas doktore


MIKEĻS BUKŠS I LATGALĪŠU RAKSTEIBYS NORMIEŠONA

Lideja Leikuma, Filologijas doktore

Nu Mikeļa Bukša saraksteitūs gruomotu vairuma, tūs storpā i par svareigom vieturiskuos volūdnīceibys, volūdu kontaktu lītom, ar praktiskuos volūdnīceibys vaicuojumim vīnai ir vysteišuokais sakars. 1973.godā izdūta M. Bukša i J. Placinska “Latgaļu gramatika un pareizraksteibas vōrdneica”, kur M. Bukša spolvai pīdar gramatikys daļa (7.-342.pl.). I nūdaļa veļteita volūdys izplateibys, viesturys, pietnīceibys vaicojumim, sasasaucūt ar poša M. Bukša agruok izdūtajim dorbim “Pīzeimes par senejū latgaļu, resp., latvīšu volūdu” (1948), “Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas” (1961). Vierteigs ir gramatikā nūdrukuotais autora apkūpojums par vacajom gramatikom i dorbu pi latgalīšu raksteibys normiešonys 20.g.s. suoktuos – kongresūs, pareizreksteibys apsprīdēs. 69.pl. atrūnams apstyprynuojums, ka trymdā par ceļa ruodeituoju latgalīšu raksteibā paturāta 1929.goda ortografeja, “pīlaižūt tikai taidus grūzejumus, kas byutu zynuotniski pamatōti un praktiski napīcīšami”. Tai sprīsts divejuos LPI koņfereņcēs Kanadā – 1966.godā i 1972.godā. Iz pīmynātūs pamatu baļsteita M. Bukša i J. Placinska “Latgaļu gramatika un pareizraksteibas vōrdneica”.

Kaids ceļš izīts leidz trymdā vīneiguos gramatitys pasaruodeišonai dīnys gaismā? Ci lela vajadzeiba bejuse piec taidys? Cik lela sadarbeiba vaļdejuse dareituojūs? Kaidi grūzejumi “pīlaisti”, saleidzynojūt ar īprīkšejū normativū olūtu – P. Stroda 1933.goda “Pareizraksteibas vōrdneicu”? Kas beja tī, kuri “grūzeja” raksteibu?

Ceļš nav bejs ni vīgls, ni taisns, ni eiss, i, kai izaruoda, suokuos na M. Bukšs beja tys, kas gribēja taidu gramatiku raksteit. Vēl 1966. LPI apsprīdē M. Bukšs, kura īsarasšona Amerikā pacīš palelynoj tīnīnis latgalīšu aktivitati, kai pīzeist poši trymdys latgalīši, paziņoj, ka “prof. L. Latkovskis šō dorba lelu daļu jau asūt paveicis” (“Dzeive”, 1966, nr. 80), dreiž variešūt suokt (dorba grupā sprīž pīaicynuot vēļ F. Zepu i J. Placinski). Patīseibā runa bejuse par divejom gramatikom (“Dzeive”, 1972, nr. 116) – praktisku rūkys gruomotu (dareituoji – J. Placinskis, M. Bukšs, F. Zeps (“vīns nu 1929.g. ortografijas komisijas lūceklim”), (vāluok ari B. Briška), i plašu zynuotniski viesturisku gramatiku (dareituoji – L. Latkovskis i J. Lelis). Gondreiž gotovū “Latgaļu gramatiku un pareizraksteibas vōrdneicu” 1972.g. apsprīdē M. Bukšs raksturoj kai “prakrysku rūkas grōmotu”. Ci tys tai, var sprīst kotrs gruomotys lituotuojs. Lela taisneiba ir M. Bukša pīzynumam 16.pl.: “Trymdā latgaļu raksteiba beja sazorōjuse kai kaidreiz divdasmytajūs godūs dzimtinē. Gondreiž kotrys sōka raksteit pa sovam. Myužeibā aizgōjušais J. Placinskis pret tū ceinējōs kai Don Kichots ar vēja patmaļom. Izdevnīceiba sauce: “Izbeidzit raksteit kotrys pa sovam! Atsagrīzit pī vīnas rokstu volūdas! Dūdit gramatiku, kas atbylstu myusu laikam!” Saceitū aplīcynoj publikacejis “Latgolā”, “Latgolas Bolsā”, “Dzeivē”, kur eistyn gryuši runuot par koņsekventu P. Stroda pareizraksteibys īvāruošonu (koč, verūtīs volūdys viesturnīka acim, cīš vierteigi ir skaiteituojupīsyuteitī izlūkšņu vuordu skaidruojumi, papyldynuojumi cyta raksteitajam), sovukuort volūdys praksis aktualitatem veļteitu publikaceju tikpat kai nasaredz. Napuorsteidz Fraņča Zepa pīzynums “Gaismā” 4/70: “Latgaļu ortografijai emigracijas godūs myusu filologi nav davuši absoluti nikō jauna. Latgaļu dialekta pētējumi ari šudiņ stōv tymā pat punktā, kur tī izabeidze lelōkō pētnīka prof. Dr. P. Stroda kabinetā”. Jākubs Lobōrds (Mikeļa Bukša pseidonims polemiskuokom publikacejom) rauga atbiļdēt, beigdams vysā ospruoteigi: “Ar capures uzviļkšonu uz acim vēl naīsastōj nakts”. Pretroksta saturs napuorlīcynoj, ka praktisku volūdys vaicuojumu rysynuošonā trymdys autoritatis byutu padarejušys daudz.

Kaidūs vaicuojumūs tyka saskaņuoti uzskoti par latgalīšu pareizraksteibu 1972. goda 14. maja LPI koņfereņcē? (Apsasprīšonu vadeja M. Bukšs).

§ Ci vajadzeiga apostrofu lītuošona pi lītvuordu? A. Raksteit rinka, aprinka i tml.

§ -īņs ci –īns? A. Saucīns, sveicīns, taipat pārn, šudin.

§ -s ci –š vuorda beiguos? A. vējs, vōjs, kurs, rups; aiz ļ raksteit –š: ceļš, zaļš.

§ n i l meikstynuošona palatalūs patskaņu prīkšā. A. stendere, sentence, kundze; vaļdeiba, paļdis, gaļdnīks.

§ Metaforejis īvāruošona ci puorskaņuošona. A. vylks, vylki – viļceņš. Zyrgs, zyrgi – zirdzeņš; svešvuordūs vysumā paturēt i: sintakse, sinonims, anonims.

§ -isks ci –ysks? A. Svešvuordūs i svys izceļsmis vuordūs ar meikstu calmu byutu lītojams –isks, sovys izceļsmis vuordūs ar cītu calmu - -ysks (lykums pamasts bez pīmāru). Taipat palīk naatrysynuots: orklys ci orkls, styklys ci stykls?

§ “Salyktūs” vuordu raksteišona. A. nūdaļa, pyrmūdīne.

§ Vieliejuma izteiksmis vsk. 2. personā raksteit formys ar –tu: nastu, caltu.

Naapšaubomi, vīgluok i pateiceiguok ir dorbuotīs ar atseviškom volūdys lītom, kaidu saistūšu, aktualu problemu, bet na regulari jimtīs ap sistematiskim volūdys praksis vaicuojumim, kuri var atsaškiert i pošuos Latgolys izlūksnēs. Latgolai vysūs laikūs ir datryucs volūdnīku – praktiku!

“Latgaļu ortografijai emigracijas godūs myusu filologi nav davuši absoluti nikō jauna. Latgaļu dialekta pētējumi ari šudiņ stōv tymā pat punktā, kur tī izabeidze lelōkō pētnīka prof. Dr. P. Stroda kabinetā.”

(Fraņcs Zeps žurnalā “Gaisma” 4/70)

“Ar capures uzviļkšonu uz acim vēļ naīsastōj nakts.”
(Jākubs Lobōrds žurnalā “Dzeive”, 108, nr. 1971)