Ieskats Miķeļa Bukša dzīvē un daiļradē

I.Slišāns, Baltinavas v-skolas direktors

Mūsdienu globalizācijas laikmetā attīstītajā rietumu pasaulē pēdējos gadu desmitos aktualizēts ir jautājums par savas identitātes saglabāšanu ne tikai valsts un nācijas līmenī, bet arī reģiona un vietējā jeb lokālajā līmenī. Kultūrģeogrāfijā (piemēram, profesors Edmunds Bunkše no ASV), runājot par šo problēmu, lieto tādu jēdzienu kā “vietas izjūta”. Tā ir piederības savam reģionam, novadam, dzimtajai vietai, pagastam izjūta.

Runājot par latgaliešu un Latgales, bet sevišķi – Ziemeļlatgales vietas izjūtu, nevar nepieminēt Miķeli Bukšu. Ar savu devumu novada izpētē viņš noteikti ir izcilākais latgalietis, kas dzimis un audzis tagadējā Balvu rajona teritorijā. Kas bija un kas ar savu ieguldījumu Latgales kultūras vēsturē ir Miķelis Bukšs?

Beidzis vidusskolu, tāpat kā citi, kas mācījušies padomju laikā, es neko nebiju dzirdējis par Franci Kempu, Franci Trasunu, brāļiem Skrindām, Antonu Rupaini un daudziem citiem latgaliešu kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, arī par novadnieku Miķeli Bukšu. Tas viss bija noklusēts tāpat kā latgaliešu rakstu valodas plašā izplatība 20. gadsimta sākumā un pirmās Latvijas Republikas laikā. Latgaliešu jaunietim, beigušam padomju laika vidusskolu, nebija pat jausmas par to, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā latgaliski iznāca desmitiem laikrakstu, žurnālu un kalendāru, ka latgaliešu izloksni (kā oficiāli sauca tajā laikā) līdz 1934. gadam mācīja skolā. Astoņdesmito gadu beigās - atmodas gados, kad dibinājās pirmās latgaliešu kultūras biedrības, “atvērās” jauna pasaule- Latgales un visas Latvijas noklusētā vēsture, noklusētās personības. Un starp tām arī novadnieks no Baltinavas un Šķilbēnu puses- Miķelis Bukšs.

Miķelis Bukšs dzimis 1912. gada 1. jūnijā Baltinavas pagasta (pēc tagadējā iedalījuma- Šķilbēnu pagasta) Plešovā. Pēc gada ģimene pārceļas uz Baltinavas pagasta Leidumiem, ar ko arī saistās Miķeļa Bukša agrās bērnības atmiņas. 1927. gadā viņš beidz Baltinavas sešklasīgo pamatskolu, mācās Rēzeknes ģimnāzijā, bet pēc tam beidz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Miķelis Bukšs strādā par skolotāju Aglonas, Daugavpils ģimnāzijā, Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā, bet no 1941. līdz 1944. gadam ir Rēzeknes ģimnāzijas direktors. 1944. gadā ar dzīvesbiedri Janīnu dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur pavadīts viss atlikušais mūžs, kur tapis bagātais grāmatu klāsts, kur izaudzinātas meitas un rasta kapavieta.

Kad Miķelis Bukšs aug, iet skolā, vēl aktīvi darbojas Latgales pirmās atmodas dižgari Nikodems Rancāns, Francis Kemps un citi. Vēlāk Bukšs šo atmodas un latgaliešu nacionālās pašapziņas garu, kas nācis no gadsimta sākuma, saglabā visus trimdas gadus. Viņš ir viens no tiem, kas neļauj satrūkt latgaliešu valodas un kultūras saitei, kas nāk no pirmās Latvijas brīvvalsts laika. M. Bukšs ir starp tiem, kas emigrācijā dibina “Latgaļu izdevnīceibu” (to daudzus gadus vada Vladislavs Locis), Latgaļu Pētniecības institūtu (tagad tā mantinieks ir Latgales Pētniecības institūts Daugavpilī). M. Bukšs ir žurnāla “Dzeive” redaktors, viens no rakstu krājumu “Acta Latgalica” redaktoriem. Pēc M. Bukša un V. Loča ierosmes tiek dibināts Andriva Jūrdža fonds, kura mērķis ir sekmēt latgaliešu rakstnieku un zinātnieku darbu izdošanu.

Kas tajā laikā notiek okupētajā Latvijā? Latgaliešu grāmatas ir specfondā. Ja latviešu literārajā valodā rakstīto grāmatu nonākšana specfondā atkarīga no satura vai tās autora personības, tad latgaliešu grāmatas tiek slēptas tāpēc vien, ka rakstītas latgaliski- valodā, kas pieskaitīta pie “buržuāziskā nacionālisma paliekām”. Skolās runāšanu latgaliski cenšas izskaust kā kaut kādu tumsonību, skolēnus izsauc skolas līnijā, samazina uzvedības vērtējumu par runāšanu “žargonā”. Tieši šīs traģiskās situācijas dēļ ir nepārvērtējama trimdas darbinieku loma latgaliešu rakstu tradīcijas un kultūras vērtību saglabāšanā.

Par spīti tam, kas notiek Latvijā, Miķelis Bukšs svēti tic, ka Latvija reiz atkal būs brīva. Par to vēlāk intervijās Latvijā stāsta viņa dzīvesbiedre Janīna Bukša. Grāmatas trimdā tiek izdotas lielās tirāžās ar domu, ka reiz tās būs vajadzīgas dzimtenē. M. Bukšs ir septiņpadsmit grāmatu autors. Strādājot Zviedrijā, viņš ir pilnīgi brīvs no cenzūras, kas nebūtu iespējams ne padomju apstākļos, ne K. Ulmaņa vadonības laikā. Toties ir pieejami rietumvalstu arhīvi, bet ar starpnieku palīdzību- arī arhīvu materiāli no PSRS. Nozīmīgākās no M. Bukša grāmatām ir “Seņču pasaule”(1950), “Vacōkī rakstnīceibas pīminekļi”(1952), “Latgaļu rakstnīceibas vēsture”(1957), apceres par F. Kempu (1969), F. Trasunu (1964), Nikodemu Rancānu (1939; 2. paplašināts izdevums 1971), “Latgaļu gramatika un pareizraksteibas vōrdneica”(kopā ar J. Placinski, 1973), “Latgaļu atmūda”(1976) u.c. Manuprāt, katram Latgales skolotājam, kultūras un pašvaldību darbiniekam noteikti būtu jāizlasa Miķeļa Bukša “Latgaļu atmūda”, lai patiesi spētu orientēties Latgales un latgaliešu vēstures un kultūras vēstures kopsakarībās. Šī 750 lappuses biezā, fotoattēliem ilustrētā grāmata ir kapitāls izdevums. Pat ja tā būtu vienīgais M. Bukša veikums, tas ierindotu viņu starp izcilākajām Latgales personībām.

Miķelis Bukšs mirst Zviedrijā 1977. gadā, bet viņa sapņi ir piepildījušies. Latvijas neatkarības atjaunošanu piedzīvo Janīna Bukša. Viņa turpina dzīvesbiedra iesākto darbu- pārved dzimtenē grāmatas. Viņa daudzkārt viesojas Latgalē, mirst 1997. gadā. Miķeļa Bukša grāmatu krājumi tagad ir Daugavpilī, Rēzeknē, Balvos un citās bibliotēkās. Tās bieži izmanto studenti savos bakalaura un maģistra darbos. Nav neviena nopietnāka pētījuma par Latgales kultūras vēsturi, kurā nebūtu atsauces uz M. Bukša darbiem.

Arī man personīgi Bukša grāmatas ir bijis tilts uz tālāku Latgales vēstures apzināšanu, uz jauniem izziņas avotiem. Piemēram, tieši no viņa grāmatām pirmo reizi uzzinu, ka ir bijuši tādi Latvijas valdības 1921. gada “Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu”, kas tai paredzēja visplašākās iespējas Latgalē. Pēc autora dotās atsauces vēlāk esmu atradis oriģinālu- šos noteikumus, kas publicēti oficiālajā laikrakstā “Valdības Vēstnesis”. Tāpat ar vēsturiskā Latgales 1917. gada aprīļa kongresa lēmumiem pirmo reizi iepazīstos M. Bukša darbos. Visā Latvijā zina par zaudēto Abreni, kas tagad ir Krievijas teritorijā, bet M. Bukšs grāmatā “Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas” raksta par Drisas-Osvejas novadu, kas bija latgaliešu apdzīvots un atbrīvots neatkarības cīņās, bet, slēdzot 1920. gada miera līgumu, Latvijas puse pati to atdeva Krievijai.

Miķelis Bukšs savu mūža darbu veltījis dzimtās Latgales izpētei. Laikam tā bijusi likteņa nolemtība. Grāmatā “Atmiņas un atziņas” viņš raksta: “Pi munas dzimšonas klōt asūt bejuse kaida īvārojama vacmōte, un tei munai mōtei asūt sacejuse: “Tys dēleņš tev, mōseņ, zemes naars”. No šī pareģojumu māte sapratusi, ka dēls nebūs dzīvotājs. Tikai pēc gadiem apjausta cita nozīme,- dēls ir grāmatu, nevis zemes darba cilvēks. Pats M. Bukšs raksta par grāmatu īpašo nozīmi viņa pasaules uztverē: “Jau nu pošas bērneibas mani interesēja grōmotas. Tōs beja dziļu nūslāpumu, lelas gudreibas un naizprūtama skaistuma simbols”. Uzticība šai interesei saglabāta visu mūžu.

“Latgaļu izdevnīceibas” vadītājs, aktīvs trimdas sabiedrisks darbinieks Vladislavs Locis par Miķeli Bukšu ir teicis: “Miķeļa Bukša dzeive un dorbs beja veļteits tautas lobā jau nu dorbōšonōs sōkuma, gon kai školōtōjam, gon kai gimnazijas direktoram un pōri vysam un vysvairōk kai grōmotu autoram sovu zynōtniskūs dorbu publikacijōs. Jys beja vīns nu calmlaužim Latgolas napēteitajā dryvā, kur jys veļteja vysu sovu breivū laiku, kas atlyka pōri nu maizes dorba”.

Šodien, kad aktualizēts jautājums par latgaliešu rakstu valodas vietu, kad jaunais valsts valodas likums pauž valsts garantu latgaliešu rakstu valodas aizsardzībai un attīstībai, ļoti pietrūkst Miķeļa Bukša analītiskā skatījuma. Jo viņš prata lietas skatīt kopsakarībās, Latgales jautājumā turpinot vēsturisko līniju no pirmās atmodas un Latvijas Republikas dibināšanas pamatiem. Viņš prata veidot tiltu no pagātnes uz nākotni.

Kādas ir ar izcilā novadnieka piemiņu saistītās vietas dzimtenē? Šķilbēnu pagasta Plešovā ir piemiņas plāksne Miķeļa Bukša dzimto māju vietā. Katru gadu 1. jūnijā- M. Bukša dzimšanas dienā, pateicoties dzejniekam un novadpētniekam Antonam Slišānam, šajā vietā notiek dažādi piemiņas pasākumi. Rēzeknē bijušā Valsts skolotāju institūta ēkas priekšā ir M. Bukša piemiņas akmens ”Klusā kokle” (autors Bērtulis Buls). Baltinavas pagasta Merkuzīnes kapsētā apglabāti M. Bukša tēvs un māte.

2002. gads ir Miķeļa Bukša gads. Viņa deviņdesmitās dzimšanas dienas gads. Gan Balvu rajonā, gan visā Latgalē plānoti pasākumi, lai sabiedrībā un it īpaši skolu jaunatnē vēl vairāk popularizētu Miķeļa Bukša vārdu un viņa devumu dzimtajam novadam.

Izmantotā literatūra:

Bukšs M. Atmiņas un atziņas.- Minhene: Latgaļu izdevnīceiba, 1964.- 544 lpp.

Bukšs M. Latgaļu atmūda.- Minhene: Latgaļu izdevnīceiba, 1976.- 751 lpp.

Bukšs M. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas.- Minhene: Latgaļu izdevnīceiba, 1961.- 317 lpp.

Kursīte J., Stafecka A. Latgaliešu literatūra (mācību līdzeklis).- R.: Zvaigzne ABC, 1995.- 311 lpp.