Dzejas kopkrājums''Mana grāmata''.1.sējums.
''Un laikam tikai tā es dzīvot varu kā vētrā zvans, kas sevi sit un skan...''/Ā.Elksne./
Ir vēl iznākuši dzejas kopkrājumi ''Lietus nostaļģija'', ''Ziemas sapnis''
Ja ir vēlme, grāmata atrodamawww.unibook.com ierakstot vārdu , uzvārdu, var to atrast/fragmenti/...
2012.gadā dzejotais.
Gavēnī.
Laiks ir auksts, bet varbūt tā šķiet,
Pret Kunga ciešanām tas ir nieks!
Smagu domu domājot, diena tumst,
Augums sakņūp un pleci sagumst...
Domājot domu, smago un tiešo,
Dēļ kā tu, Kungs, tik ļoti cieti?
Gāji nāvē, atdodot savu dzīvi,
Mums dāvājot mīlu un brīvi...
Dāvana liela, vai izmantot protam,
To visu neuztveram kā joku,
Pareizi izmantot laiku, kas vēlēts,
Lai tas nav bez Dieva, kā pazaudēts,
Lai dzīve rit, slavējot Kunga vārdu,
Viņa brūces, gan izcilo prātu,
Tīro un skaidro un gaišo sirdi,
Kuras stari spēj aizsniegt ik dzirdi...
/22.02.2012., Edita./
Salā.
Uzdāvini man mazu nieku-
Dažas sala zvaigznītes siekā,
Uzdāvini tāpat, bez nodoma,
Tikšu pie sapņa, sen lolotā;
Būs zvaigzņu tad pilnas saujas..
Teiksiet- kā var
Sīvajā salā sapņiem ļauties?
Bet kad tad un kam tas liegts?
Varbūt TĀ sapņot ir reizēm
Mans viens vienīgais, patiesais prieks...
Brīvs no visa, kas dvēseli nomāc,
Brīvs no skumjā, smagā un veltā.
Nekas nav krāšņs nav no tīra zelta-
Pat tikko uzsnidzis, baltais sniegs.
Vēl būs. Nezudīs skumjas ne versmainā saulē,
Ne vissīvākā, saltākā salā,
Tik kļūst silti, ja kas sniedz šo prieku-
Maziņu, mirdzošu zvaigznīšu sieku...
/2012., Edita./
Domas par garīgo
Dzīvē ir svarīga lieta-
Ticība Dievam.
Bez tās nākt ne druvā,
Ne art, ne sēt...
Dzīvē vislielākā lieta-
Ticība Dievam.
Ticēt, cerēt un mīlēt,
Tik cerībā uz Dievu,
Ne pie zīlniecēm zīlēt...
Ne mirkli bez Dieva,
Nevienu soli bez Viņa.
Lai jau citi to nievā.
Tagad jaunākā ziņa-
Jēzus bērniņš ir klāt,
Visiem steigt sveicināt!
/2011., Edita./
Rudenī arī dzejojam...
Mēs?
Vai turpinām mīlēt dzīvi,
Kas esam vēl dzīvi?
Mīlēt jau vajag sevi pašu-
Katru blakus, pat knauķi ašo,
Katru pļēguru, nejauku zēnu,
Pat uz ielas pēdējo ērmu...
Formāli vajag, bet vai to spējam?
Labo norejam kā suņa rejām.
laiki ir grūti, ir jāturas kopā,
nevis jāpārvēršas pēdējā lopā...
ak, brīve, cik tā kļūst reizēm smaga,
vēl neapgūta top rokamā vaga;
kurā audzētu īstos, sirsnīgos smieklus,
nevis smīnus no nicīgiem viepļiem...
/2011. Edita./
Vēsi.
Jau lapas rūsganas metas,
Jau lietus lāses tā sitas
Te manām jau rudens elpu
Un gaidām kļavlapu zeltu...
Vēl dienas ir siltas un garas,
Vēl debesis nav tik smagas,
Vēl jānovāc dažas vagas...
Par agru metas jau vēsi,
Varbūt vainīgi ūdens nēši?
Vai smagnējie tupeņu spaiņi,
Vai pats rudens pie vainas?-)
/2011. Edita./
Nekā nav?
Nekā nav tāda. Kas citiem ir,
Nekā, varbūt arī tāpēc,
Mūs tik dažādas pasaules šķir...
Nekādu skaistu, plandošu tērpu,
Nekādu zīmolu, ģērbu.
Nekādu spicīšu, kruzuļu, rišu.
Bet...kur tad būs mana niša?
Es neredzu sevi-
Dzirkstošu dzērienu glāzēs.
Jo greznās un mirdzošās zālēs,
Smacīgos bāros un tukšās ielās...
Es saredzu sevi tik tur,
Kur mani ierauga retais.
Nebūšu laba katram, ikvienam,
Kāda esmu, tik laba Dievam...
/2011, Edita./
Ziema un svētki...
Ir jābūt, bet nav vēl nemaz,
Ne sniega, ne pārslu, ne ledus
Un aukstumiņa tā pamaz
Un ziemas elpas jau nemaz!
Bet tuvojas svētki skaistie,
Kad sveču liesmiņas laistās,
Kad brīnumu gaida sirds,
Kam tad svētku uguņi mirdz...
Ziema ne ziema, rudens ne tik,
Sniega pat nav , ne čiks!
Bet Jēzus bērniņu gaidām,
To sagaidot , mīļi uzsmaidām.
Un ticība, cerība sirsniņas ir,
Kaut bagātie nabagus šķir-
Ne katram būs svētku līksmība
Jau redzēt silē Bērnu ir laimība
/2011.,Edita./
