Viļakas novada Kupravas bibliotēka

Novadpētniecība bibliotēkā

Piemini Latviju!

 Piemini Latviju, latvi, ik stundas, ik brīdi, labās un ļaunās dienās ; bet jo sevišķi, kad tev labi klājas. Zini, - neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu, kā ilgojas pēc katra no mums mūsu visu Māte- Latvija.

Dzīvo kur dzīvodams, bet nesaki nekad- te es esmu mājās, te esmu atradis jaunu dzimteni.  Jo zini; dzimtene ir tikai viena-kur esi dzimis, kur dzimuši un mūžu nodzīvojuši tavi vecāki, tavi senči, paaudžu paaudzes.

Piemini Latviju! Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā. Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo , zaudējis Latviju, tu zudīsi pats./J.Jaunsudrabiņš./ 

Kuprava, kādreiz...

 

 

 

 

     

  

 

                                                                 

Rūpnīca, dzelzceļš, pasākums Brāļu kapos, ēdnīca pie Kupravas DCR, dzīvojamās ēkas, sagādes kantoris.

 

 

 

 

 

 

 

 

  

 

Lapas < Novadpētniecības materiāli> lietotājiem: lai to atvērtu, sākumā ->novadpētniecības materiāli, tad->kuru vēlas materiālu, tad-> patin uz leju, atveras vai bilde vai lasīt vēl, tā ik vienu.Piemēram - BRĀĻU KAPI- jātin uz leju, līdz tie būs.

balvi.biblioteka.lv/Alise/lv/advancedsearch.aspx

balvi.biblioteka.lv/Alise/lv/search.aspx 

Mapes bibliotēkā:

Þ    Novadpētniecības materiāli par Kupravas pagastu.

Þ    Izglītības darbs.

Þ    Ģimene un sadzīve. Sociālās problēmas.[vairākas mapes.]

Þ    Pagasta pašvaldība. Tās darbība.

Þ    Kultūras dzīve pagastā.

Þ    Garīgā dzīve[vairākas mapes].

Þ    Sporta dzīve.

Þ    Mežniecība, tās vēsture.

Þ    Kupravas drenu cauruļu rūpnīca[vairākas mapes].

Þ    Albums par Kupravas Romas katoļu baznīcu un kapsētu.

Þ    Novadnieks Francis Logins.

Þ    Kupravas  bibliotēkas vēsture.

Þ    Kupravas pagasta , tā apkārtnes vēsturiskie notikumi.

- kultūras dzīve,

- par priesteriem, kuri kalpojuši draudzē/vairākas mapes./

- etnogrāfiskais ansamblis,

-un citas.

Atmiņas/vēsture, meža darbi, citas atmiņas/

Ievietoja: Administrator (biblio) Jun 01 2012
Novadpētniecība bibliotēkā >>

  

 

 no citu muzeju arhīviem, meža darbi Kupravas mežos.

 

  

- dzelzceļa stacija, tagad dzīvojamā māja.

KUPRAVAS PATERĒTĀJU BIEDRĪBAS VEIKALS''ARĀJS'' , AP 1919.G./NO MUZEJA MATERIĀLIEM VIĻAKĀ/

 

Vēsture, mežniecība utt.  

Mežzinis Klapers vācu okupācijas laikā meža strādniekiem dabūja atlaidi no vācu armijas.

1945.g. Kupravā par mežzini strādāja Aleksandrs Vrubļevskis, viņš bija beidzis Viļakas meža skolu, 1988.g.miris, /Vīksnā, Līvānu mājā dzīvoja viņa dēls/, strādāja par brigadieri. Viņa sievas vecāki dzīvojuši nomalē, dienā radi pārcēlušies uz mežniecību, naktī bandīts nošāvis sievas vecākus, brāli. Pats Vrubļevskis bija noslēpies bēniņos, pēc traģēdijas viņš Kupravas mežniecībā vairs ilgi nestrādāja.

1941.g. jūnijā Liepnas virsmežzini un Kupravas virsmežsargu arestēja , bet viņus aizveda tikai līdz Pleskavai, tur pārsteidza vācu karaspēks. 1944.g.vāci atkāpās, arī viņi aizbraukuši projām no Kupravas.

Savukārt Strautos dzīvoja mežsargs Romanovskis, kurš bijis analfabēts, bet ļoti gudrs kā mežsargs, tāpēc ilgi nostrādāja, tika darbojies jau grāfa laikā. 30.gados devis padomus mežsargam Klaperam.

Viļakas virsmežniecība.

40.gados tika izsūtīti daudzi cilvēki, arī kuri strādāja mežniecībā, Viļakas meža skolas grāmatas tika izglābtas, Kučieris, tāds bija. Viļakas mežrūpniecība, tās direktori bija Gredlers, Vaktiņš, mežrūpnieki strādāja Katlešos, Bērziņos- mežsaimnieki.

SARAPŪ EDUARDS ALF./miris/

/Balvu raj, Vīksnas c/p, Kupravā/

MEŽA IZMANTOŠANAS TEHNOLOĢIJAS ATTĪSTĪBA PIRMSKARA UN PĒC KARA GADOS.

Tāpat kā citās tautsaimniecības nozarēs, arī mežu izstrādāšanā, izmantošanā krasi mainījusies izstrādes darbu tehnoloģija. Ja salīdzina mazie un vieglie motorzāģi ja darbojas un jaudīgas dīzeļdzinēju automašīnas, ar pašiekrāvējām ierīcēm, ar agrāk pielietojamo divu roku zāģi, cirvi un zirgu, kurš agrāk kalpoja kokmateriālu izvešanai no sagatavošanas vietas līdz dzelzceļa stacijai, līdz pat 30 km, tad kļūst skaidrs, cik daudz laika, fiziska spēka bija jāpatērē katra koksnes m3 ražošanai.

Pirms kara perioda pats mežu izvietojums un piederība.

Lielie mežu masīvi piederēja valstij un saimniekoja vairāk  vai mazāk apmācīti speciālisti un praktiski tos sauca-‘’mežsargi’’. Mežsargs bija ne tikai mežkopis, bet tieši meža sargs, jo pastāvēja privātīpašuma,  t.i. brīva tirgošanās ar kokmateriāliem, kā arī zemniekiem piederošais plašais zirgu transports sekmēja iespējas meža zagšanā.

Mazāk tika zagta malkas koksne orientējoties galvenokārt uz augstvērtīgu lietkoksni. T.I. uz sērkociņiem un finierklučiem. Zagšana notika ar aprēķinu, lai līdz rītam nokļūtu stacijā un paspēt pārdot privātam tirgotājam. Pierādījumu slēpšanas vienkāršais paņēmiens bija celmu nozāģēšana, lai nevarētu pielaikot nozāģētu koku pie celma. Pielietoja naglu dzīšanu celmos, t.i. speciāli izgatavotas lielas naglas iedzen celmā, lai to nevar nozāģēt un izmantot kā lietišķo pierādījumu. Veica kokmateriālu sagatavošanu, arī pati mežniecība gan izlases veidā, gan kailcirtēs, pēc tam kailcirtes pārdeva. Vairāksolīšanā, privātiem uzņēmējiem. Valsts sektorā sagatavotos kokmateriālus pieņēma mežsargs, speciālā uzņemšanas grāmatā, tad , uzsitot katram klucim, baļķim uz gala numuru/augošos skaitļos/ ar speciālu numeratoru, uzņemšanas grāmatā tika uzrādīts – nr., suga, garums, caurmērs, tilpums, arī malkas ielas numurēja līdzīgā veidā. Malka tika gatavota aršīnas garumā-72cm 1 aršīna. Pagales, kuras netika skaldītas, obligāti jāstrīpo bija, ja lietkoki bija izvesti tajā pašā ziemā, tad malka bieži vien tika atstāta mežā, jo ar zirgu nebija izvest viegli. Nododot kokmateriālus izvešanai, mežsarga izrakstīja pavadzīmi, kurā tika norādīti baļķu/kluču/  numurs Nr. un masa-m3. Malkas ielu nr. un masa kraujmetros. Krautuvē krautuves pārzinis malku pārbaudīja,  uzmērot nokrauto grēdu. Baļķiem, klučiem tika pārbaudīts numurs-nr. tikai iztrūkuma gadījumā, atbildīga tā persona, kura bija apņēmusies nogādāt kokmateriālus stacijā. Uzsistais numurs –pierādījums, ka kokmateriāls ir ņemta uzskaitē. Arī kā pavaddokuments.

Izstrāde parasti notika ziemā, jo meža ceļu būvniecība nenotika. Sagatavošanas darbos bija loka vai divu roku zāģi, tos veica sezonas strādnieki, sīkzemnieki, vasaras algādži. Savukārt izvešanā materiālu piedalījās vidējās un turīgās zemnieku šķiras. Apmaksa valsts sektorā bija vienota, privātajā sektorā- uz savstarpējās vienošanās pamata. Liels bija darbaspēka patēriņš uz katras izstrādātās koksnes vienību, tika saglabāta meža dzīvā zemsega, kura praktiski netika bojāta, vienlaicīgi saglabājot vērtīgās mellenes, un brūklenes. Privātie īpašnieki savu meža daļu izmantoja atkarībā no saviem uzskatiem. Viņi būvkokus un kurināmo izlietoja tikai savas saimniecības vajadzībām, sagatavoja sortimentus un pārdeva privātuzņēmējiem, pārdeva meža gabalus uzpircējiem, bez tiesībām uz zemi. Izcirstais gabals parasti netika atjaunots, to atstāja dabīgai atjaunošanai vai ierīkoja zemi lauksaimnieciskai izmantošanai.

Lai palētinātu un pilnveidotu meža izstrādi, tika uzbūvēts 750 mm šaursliežu dzelzceļš kokmateriālu izvešanai, kurš darbojās cauru gadu. Dzelzceļa gala punkts bija stacija ‘’Žīguri’’, šķērsojot meža masīvu līdz nelielai apdzīvotai vietai meža vidū – ‘’Voroža’’, no galvenās maģistrāles tika veidoti atzarojumi- Liepna, Rākova. Lai piesaistītu sezonas darbaspēku, 9 km attālumā no Žīguriem meža vidū tika uzbūvēta ‘’barakas’’ tipa dzīvojamā māja. Strādnieku nakšņošanai un zirgu staļļi  sezonas vedēju zirgu novietošanai.

Materiālu iekraušana un izkraušana, citi darbi notika ar roku darbaspēku. Garie sortimenti tika iekrauti uz tā saucamajiem ‘’truļiem’’, t.i. –abos sortimenta galos tika novietoti ratiņi, uz kuriem bija novietos kūlenis ar atveramiem statņiem. Uzkrāvums attiecībā no sortimenta svārstījās no 5-8 m3. Malka tika krauta vaļējās platformās, uzkrāvums 15- 18 kraujmetru.  Pēckara periodā 40.gadu beigās ritošais sastāvs tika atjaunots Somijā ražotām jaudīgākām lokomotīvēm, vaļējām platformām. Speciāli baļķu truļi netika saņemti, tāpēc nācās garos sortimentus kraut platformās, krasi pazeminoties darba ražībai, jo platformas bija daudz augstākas, lielākais uzkrāvums 12-15 m3, malkai- 18-23 m3. Līdzīgā veidā meža izstrāde notika arī visus pēckara gadus, kad 40.gadu beigās parādījās pārvietojamās elektrostacijas PS-12 elektrozāģi VAKOP. Zāģi strādniekiem atvieglojumu nedeva, jo bija smagi- 19,5 kg, apkalpoja 2 strādnieki, pie tam, ja sliedes 2.galā atrodas rokturis, praktiski nebija iespējams veikt zāģēšanas operāciju no apakšas.50.gadu sākumā parādījās modernizēta elektrostacija PS-12-200, tās svars tik samazināts par 10%, parasto 50 periodu maiņstrāvas vietā tā ražoja 200 periodu augstfrekvences strāvu. Līdz ar to mainījās arī pats elektrozāģis. Zāģis K-5 attiecībā pret iepriekšējo zāģi vairāk kā pusi svara, tika modernizēta ķēde, noņemts motorista palīga rokturis, atstājot sliedes galu kā atklātu griezēja orgānu.  No tā ieguvums- samazinās darba laika izlietojums par 50%, palielinās nogāžamā koka diametrs, sagarināt, atdalīt materiālu var gan no augšas, gan no apakšas. Sagatavoto kokmateriālu izvešana no meža vēl notika ar zirgu transportu vai nu tieši uz dzelzceļa staciju jeb A.G.K., kuras bija novietotas vai pie šaursliežu dzelzceļa vai vietās, kur varēja piebraukt autotransports. Veica ar rokām iekraušanu autotransportā , tad parādījās iekraušanas mehānisms ‘’autoderiks’’- uz automašīnas uzmontēta vinča ar mehānisko piedziņu, nekustīga koka strēle ar galā novietoto troses bloku. Trosei tika pievienotas 2 iekrāvēja troses, kurām galos ir āķi, pie tiem pievienotas virves, ar kurām strādnieki izvilka trosi kārtēja baļķa piekabināšanai. Ieslēdzot vinču uz uztīšanu, trose saspringa un āķi iespiedās baļķu galos. Baļķa nolikšanu vietā regulēja 2 strādnieki, katrs savā galā, ar virves palīdzību. Baļķim nokļūstot vajadzīgajā vietā, izslēdzot vinču, āķi palika svabadi un strādnieki ar virves palīdzību atvilka āķus un uzlika nākošajam baļķim. Apkalpe- 3 cilvēki- mašīnas vadītājs un 2 palīgstrādnieki. Tajā laikā tāda veidā strādniekiem tika samazināta slodze, pieaugot darba ražīgumam. Dzelzceļa stacijās joprojām dominēja roku darbs, parādījās pirmie iekraušanas mehānismi garajiem sortimentiem. Tie radās Žīguros, vēlāk Kupravā. Krasi mainījās izstrādes tehnoloģija, parādoties 50.gadu sākumā treilējamam traktoram KT-12 ar iekšdedzes karburatora dzinēju, kam pamata degviela -koksne/čurkas/. Traktora apkalpē bija 3 cilvēki- traktorists, traktorista palīgs, piekabinātājs. Lielas grūtības bija ar attiecīgas degvielas trūkumu, nebija izveidots atsevišķs iecirknis klucīšu sagatavošanai, žāvēšanai, līdz ar to tie neatbilda noteikumiem, pamazinot darba ražīgumu. Kad izveidoja darbgaldu klucīšu sagatavošanai, uzbūvēja šķūni žāvēšanai, uzlabojot degvielas kvalitātei, cēlās arī darba ražīgums. Koku gāšanu veica ar elektrozāģi K-5 , kokus gāžot ar galotnēm uz treilējamā ceļa, turpat ar cirvi tos atzaroja. Atzarotie stumbri tika pievesti A.K.G., kur tos sagarināja ar elektrisko zāģi. Koksnes šķirošanu, apgubošanu veica ar rokām. Koksni iekrāva ar auto elektrokrānu. Radās problēmas ar elektropiegādi, jo bija elektrozāģi. Elektrostacijas jauda bija pietiekama, bet problēmas bija ar elektrokabeli, kuri bija jāpārvieto. Tad elektromehāniķis Plāters, izmantojot transformatoru, sāka izmantot strāvu sagarināšanai no auto elektrokrāna. Uz A.G.K. varēja pārvietot elektrostaciju tuvāk pie koku gāšanas vietām. Sāka izvešanu stumbros. Pārveidoja platformu, tās vidū novietojot koka kūleni ar koka statņiem, stumbrus krāva uz 2 sortimentu platformām, mainot resgaļus ar tievgaļiem ar auto elektrokrāna palīdzību. Sāka treilēšanu aiz resgaļiem.

Tajā pašā laikā sāka būvēt šaursliežu dzelzceļa atzarojumus, to darīja, izmantojot roku darbu. Uz trases tika izlauzti celmi, staignās vietas noklātas ar sūnām, sīkiem kokiem, zariem. Atzari bija jāizbūvē konkrētā , katrā cirsmā, beidzoties cirsmas izstrādei, gulšņi un sliedes jānoņem, jāpārvieto uz nākošo cirsmu. Izstrādes darbu ietilpībā, izmaksās galvenā nozīme bija cirsmas apjomam pēc masas –m3, jo uzbūvētais atzars noderēja tikai 1 cirsmas izstrādei. Atzariem bija vāja pamatne/nebija seguma/, sākot ekspluatāciju, ceļš sāka deformēties, bieži avarēja, noejot no sliedēm, netika ievēroti ceļa rādiuss, virāža. Tajā visā pozitīvais- regulāra stumbru piegāde L.G.K jebkuros laika apstākļos, cauru gadu, negatīvais- plašs darbaspēka , līdzekļu patēriņš uz ražoto m3.

Sakarā ar stumbru izvešanu, bija jāpārkārto  arī L.G.K. DARBS, Žīguros tika uzbūvēta primitīva estakāde stumbru sagarināšanai. Stumbru izkraušanu veica ar lokomotīves palīdzību, izmantojot trošu- bloku sistēmu. Sagarināšanu veica ar elektrozāģi K-5, šķirošanai izmantoja ratiņus jeb truļus uz sliedēm ar zirga vilcējspēku. Sortimentu uzvelšana, novelšana, uzkraušana notika ar roku darbaspēku.

Treilējamo traktoru iedarbināšana no rītiem aizņēma daudz laika, jo traucēja gāzģeneratora dzinēja īpatnības, degvielas klucīšu/čurku/ nepietiekoša kvalitāte , traktori pārgāja uz divu maiņu darbu. Maiņa strādāja visu diennakti līdz nākošajam rītam, nedaudz atpūšoties siltinātā mājiņā. 50.gadu sākumā tika saņemts Somijā ražotais tvaika celtnis, kurš tika novietots uz šaursliežu dzelzceļa sliedēm. Vienlaicīgi tika saņemti arī elektriskie rokas atzarošanas instrumenti. Elektoatzarotājus izmantot cirsmā nevarēja, jo pa nogāztiem kokiem nevarēja izvilkt, pārvietot kabeļus. Saņemot Somijā ražoto tvaika krānu, kurš bija apgādāts ne tikai ar kravas pacelšanas strēli, bet arī ar vinču rokas pievilkšanai, radās iespēja no meža atzarošanu pārcelt uz A.G.K.. Iesāka treilēt neatzarotus stumbrus ar resgaļiem pa priekšu. Ieguvums- atzarotājs no cirsmas tika pārcelts uz A.G.K., kur mazāka fiziska piepūle, drošāki  darba apstākļi, krasi paaugstinājās darba ražīgums, cirsmām-kvalitatīvāka izstrāde, iespēja izmantot resnos zarus un galotnes.

Atzarošanas laukumu no krāna ierīkoja 20-25 m attālumā, visu laiku kopā strādāja 2  treilējamie traktori, bija rezerves traktorists, stumbri pienāca regulāri. Atzarotos stumbrus uz atzarošanas laukumu pārvietoja ar krāna palīdzību perpendikulāri treilēšanas virzienam. Resnākos zarus , galotnes izmantoja kā kurināmo/degvielu/ krāna  kurtuvē. Sīkos zarus dedzināja ziemā. 50.gadu 2.pusē treilējamo traktoru gāzes dzinējus nomainīja ar dīzeļdzinējiem. Strauji pieauga arī mehanizētas pievešanas īpatsvars, līdz ar to radās stumbru iekraušanas problēmas. Gan automašīnās, gan uz šaursliežu dzelzceļa iekraušanai sāka izmantot Masta-trossu -bloku sistēmu, lielsaiņu iekraušanu. Kā vilcējspēku/cēlējspēku/ izmantoja vinču, treilējamam traktoram bija treilējamā vinča. Tajā paša laikā sāka pienākt speciālas stumbru izvešanas platformas, kuras jau no rūpnīcas bija apgādātas ar kūleņiem un atveramiem statņiem. Masta-trossu-bloku sistēma tika izmantota treilējamā vinča mazāk traktors. Lielsaiņu iekraušanā vienmēr tika izmantots treilējamais traktors. Tāpat kā citur, arī te bija gan pozitīvais, gan negatīvais. Masta-trosu-bloku sistēmā-darbietilpīgāka krautuves ierīkošana, lielāks trosu patēriņš, labāka iekraušanas kvalitāte, Lielsaiņu iekraušanā- vienkāršāka krautuves ierīkošana, lielāks darba ražīgums, zemāka iekraušanas kvalitāte. Iekraušanas kvalitāte- vienmērīgs kravas sadalījums uz visiem ratiņu kravas atbalsta punktiem, jo zūdot spiediena līdzsvaram, pie izvešanas stumbru platformas bieži avarēja. To pašu var attiecināt uz automašīnām.

60.gadu sākumā parādījās mehāniskās pašiekrāvējas iekārtas uz automašīnu bāzes, līdz ar to krasi mainījās izstrāde uz traktora maiņu. Tajā pašā laikā , ņemot vērā, ka cirsmju fonds pamatā pie šaursliežu dzelzceļa bija ļoti izcirsts, kā arī to, ka dzelzceļa maģistrāles atzarojumus tāpat vajadzēja kapitāli remontēt, stumbru izvešanā pilnīgi pārgāja uz automašīnu bāzes.

ATMIŅAS BIBLIOTĒKAI UZTICĒJA BIJUSĪ ILGGADĒJĀ MEŽZINE VALENTĪNA GABRĀNE/1937/, dzīvo Makšinavā, pensionāre, b-kas lasītāja.

2012-05-30.

/Pārrakstīja Viļakas nov. Kupravas b-kas vadītāja Edita Viļuma. 2012.gadā, materiāli atrodas b-kas materiālos, daļēji publicēti ir b-kas mājas lapā. Tiek arī izmantoti. Atmiņās minētie uzvārdi, skaitļi, notikumi, specifiskie vārdi var būt arī neprecīzi./

Pēdējās izmaiņas: Oct 11 2018 13:25

Atpakaļ

IESKATS KUPRAVAS VĒSTURĒ. 

  20.gs. pirmajā pusē Kuprava bija pazīstama kā maza mežu un purvu ieskauta dzelzceļa stacija pie Rīgas-Pitalovas dzelzceļa līnijas[izveidota 1916.g.]. Tā 1926.gadā bijusī Viļakas muižas zeme tika sadalīta apbūves gabalos. 1927.gadā jauno apmetni apstiprināja par ciemu. 1935.gadā tajā dzīvoja tikai 73 iedzīvotāji, bija 10 viensētas.

  1974.gadā Kuprava ieguva pilsētciemata nosaukumu, 1999.gadā-pagasta nosaukumu, pagastā jau dzīvoja 845 iedzīvotāji, privātmājās- 98 ģimenes, dzīvokļos -743 ģimenes.

Kupravas pagastā ir Āzīšu [Mālberga] ezers, upe Balupe, ved tranzītceļš ''Viļaka-Liepna-Alūksne'', dzelceļa līnija''Rīga-Pitalova''[slēgta], kādreiz darbojās arī dzelzsceļa stacija, kura dibināta 1904.gadā.

1925.gadā tika izveidota Kupravas kapsēta[saukta Agates vārdā].1928.gadā nodibinājās Kupravas Romas katoļu baznīca, kura darbojas arī pašlaik.

1899.gadā Kupravā tika nodibināta četrgadīgā skola, 1920.g. vēl cita, 1979.g. Kupravas pamatskola.

1953.g.15.novembrī dibināta Kupravas bibliotēka. Ambulance tika dibināta 1947.g, 1928.gadā-aptieka, tās darbojas arī pašlaik.1910.g. tika dibināts pasts.

No 1971.-1992.g.darbojā Kupravas drenu un cauruļu rūpnīca, kuras jauda bija 6,6 miljoni cauruļu, 6,5 milj.ķieģeļu.

30.gados izveidojās Kupravas mežniecība[ar 90.g. nedarbojas]. 40.gados tika izveidoti Brāļu kapi, kuri atrodas pagasta teritorijā.

1999.gadā pagastā darbojās individuālie uzņēmumi:''JAT'', MVVS'', JŪRA'', KALME UN CO'', ZOMBI'', Kupravas aptieka'', ''Aidars'', ''Trīs zaķīši'', tad darbojās SIA :''TĀRAVA'', ''LINDA'', ''TURĪBA'',''MEDIS'', ''Reta Wood Indrustries'', ''Z.S.Loks''.