Viļakas novada Kupravas bibliotēka

Novadpētniecība bibliotēkā

Piemini Latviju!

 Piemini Latviju, latvi, ik stundas, ik brīdi, labās un ļaunās dienās ; bet jo sevišķi, kad tev labi klājas. Zini, - neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu, kā ilgojas pēc katra no mums mūsu visu Māte- Latvija.

Dzīvo kur dzīvodams, bet nesaki nekad- te es esmu mājās, te esmu atradis jaunu dzimteni.  Jo zini; dzimtene ir tikai viena-kur esi dzimis, kur dzimuši un mūžu nodzīvojuši tavi vecāki, tavi senči, paaudžu paaudzes.

Piemini Latviju! Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā. Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo , zaudējis Latviju, tu zudīsi pats./J.Jaunsudrabiņš./ 

Kuprava, kādreiz...

 

 

 

 

     

  

 

                                                                 

Rūpnīca, dzelzceļš, pasākums Brāļu kapos, ēdnīca pie Kupravas DCR, dzīvojamās ēkas, sagādes kantoris.

 

 

 

 

 

 

 

 

  

 

Lapas < Novadpētniecības materiāli> lietotājiem: lai to atvērtu, sākumā ->novadpētniecības materiāli, tad->kuru vēlas materiālu, tad-> patin uz leju, atveras vai bilde vai lasīt vēl, tā ik vienu.Piemēram - BRĀĻU KAPI- jātin uz leju, līdz tie būs.

balvi.biblioteka.lv/Alise/lv/advancedsearch.aspx

balvi.biblioteka.lv/Alise/lv/search.aspx 

Mapes bibliotēkā:

Þ    Novadpētniecības materiāli par Kupravas pagastu.

Þ    Izglītības darbs.

Þ    Ģimene un sadzīve. Sociālās problēmas.[vairākas mapes.]

Þ    Pagasta pašvaldība. Tās darbība.

Þ    Kultūras dzīve pagastā.

Þ    Garīgā dzīve[vairākas mapes].

Þ    Sporta dzīve.

Þ    Mežniecība, tās vēsture.

Þ    Kupravas drenu cauruļu rūpnīca[vairākas mapes].

Þ    Albums par Kupravas Romas katoļu baznīcu un kapsētu.

Þ    Novadnieks Francis Logins.

Þ    Kupravas  bibliotēkas vēsture.

Þ    Kupravas pagasta , tā apkārtnes vēsturiskie notikumi.

- kultūras dzīve,

- par priesteriem, kuri kalpojuši draudzē/vairākas mapes./

- etnogrāfiskais ansamblis,

-un citas.

Par represijām/atmiņas./

Ievietoja: Administrator (biblio) Feb 21 2011
Novadpētniecība bibliotēkā >>

 

Kupravas pagastā dzīvojošie nepamatoti represētie un izsūtītie.

 

Leonīda Bareika/dzīvoja Kupravā, mirusi/, Leontīne Bordāne/mirusi/, Ēriks Bricis/miris/, Jānis Kušķis/miris/, Ruta Logina/dzīvoja Kupravā/, Nikolajs Mirošņičenko/miris/, Alberts Pipars/dzīvo Kupravā/, Jānis Valujevs/miris./

Leonīda Bareika/mirusi/ /1943/ dzīvoja Kupravā, ir nepamatoti represētā, tika izsūtīta 6 gadu vecumā, ģimenē vēl bijuši 3 mazāki bērni, izsūtījumā bija no 1959.-1956.gadam. Bargais laiks pagājis Omskas apgabala Sargatskas rajonā Sibīrijā. Savās atmiņās Leonīda ir paskopa, jo baigie gadi, ko nācās pārdzīvot bērnībā, ir palikuši skaudrā atmiņā, ko viņa negribot atcerēties. Leonīda ir aktīva lasītāja vietējā bibliotēkā, ciena detektīvliteratūras žanru, ir inteliģenta un labsirdīga.

Leontīne Bordāne/1928……/ ir mirusi.

Leontīne ir dzimusi Vēdeniešos, dzīvoja Kupravas pagastā. Savos skaudrajos pārdzīvojumos atrada spēku dalīties, viņa daudz atceras no bargajiem Sibīrijas izsūtījuma gadiem, jo tika tur pavadījusi ap 30 gadiem. 1945.gadā tikusi arestēta 14.decembrī  17 gadu vecumā. Aizveduši no paša ģimnāzijas sola, tikusi ilgstoši pratināta. Tika notiesāta uz 7 gadiem. Tos pavadīja Irkutskas apgabala cietumos. Apcietinājumā ilgu laiku nostrādājusi par bērnudārza vadītāju. Krievijā pavadījusi no 17 gadu vecumam līdz 45 gadiem, atgriežoties Latvijā tikai 1962.gadā. Dzimtenē ilgus gadus strādāja pastā, arī drenu cauruļu rūpnīcā. Ir kupls bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu pulks. Pārdzīvota arī dēla un vīra traģiskā bojāeja. Taču neskatoties uz bargo likteni, nekad Leontīne netika zaudējusi optimismu, enerģiju, atradusi spēku savos cienījamos gados gan vadīt vietējo etnogrāfisko ansambli, ko darīja vairāk kā 10 gadus, gan tika radusi izturību pulcināt kopā sievas , vīrus gan savā dzīves vietā, gan citos novados, priecējot ar skaisto dziedāšanu. Viņas  spēcīgā balss gan skanēja visos pasākumos, arī dziedājot psalmus, garīgās dziesmas. Vienmēr atcerēsies visi ļaudis Leontīnu vispirms kā neskaitāmu dziesmu zinātāju, izpildītāju, gara pacēlāju un uzmundrinātāju.

Ēriks Bricis./1936.-…/IR miris. Dzīvoja Kupravā, privātmājā. Uz Sibīriju ticis izsūtīts kopā ar vecākiem un brāli. Astoņi represijās pavadītie gadi tika izciesti Omskas apgabala Poltavkas rajonā. 25.marta dienu, kura ticīgajiem ir svētku diena Ērika  atmiņā palikusi  kā Golgātas ceļa sākums, kad bez tiesas un taisnības izveda Sibīrijās mokās sirmgalvjus, bērnus, sievietes, inteliģenci.

Ēriks dzimtenē atgriezies 1957.gadā kopā ar daudziem skarbā likteņa brāļiem un māsām.

Ir kupls bērnu un mazbērnu pulciņš,  Ēriks daudziem atmiņā palicis kā aktīvs baznīcas apmeklētājs, čakls darba rūķis, vienkāršs, ļoti labestīgs, gudrs cilvēks, kurš nevienam neliedza ne labu padomu, ne palīdzīgu roku.

Jānis Kušķis./1928…./ tika dzīvojis Kupravā, kopā ar māsu savulaik ticis izsūtīts Sibīrijas plašumos. Tajos pabijis no 1949.gada 25.marta līdz 1956.gada 13.novembrim. Savu moku ceļu viņš izcietis Omskas apgabala Ščerbakuļas Uščicimas rajonā.

 

Ruta Logina/ 1945./ Dzīvo Balvos. Tika dzīvojusi Kupravā, pašreiz nedzīvo. Kopā ar brāli J.Kušķi tika izsūtīta uz Omskas apgabala Ščerbakuļu, Uščicimu. No Latvijas izvesta 1945.gadā, atgriezās 1956.gadā.

Latvijā ilgus gadus nostrādāja par pārdevēju, kasieri, ir bērni, mazbērni. Viņa ir prasmīga pavāre un konditore, dziesmu mīļotāja.

Nikolajs Mirošņičenko/1926.- ..  / Ir miris. Tika dzīvojis Kupravā, bija ticis izsūtīts. Plašāku ziņu, diemžēl, nav.

Alberts Pipars/1956./ tika dzīvojis Kupravā. Bija izsūtīts. Plašāku ziņu nav.

Jānis Valujevs./1924.-1999./Ir miris. Piedzīvojis 75 gadu vecumu. Ticis izsūtīts, dzīvojis četru bērnu ģimenē, bijusi grūta bērnība, jaunība. Kara laikā, 18 gadu vecumā ticis ielikts cietumā, tad vēlāk izsūtīts uz Sibīriju. 1943.gadā apprecējies, mainījis dzīves vietas, jau 10 gadus kā invalīds. Ir bērni. Vēl dzīvesbiedre Irina /arī jau mirusi/Jāni atcerējās kā mīļu, gādīgu, pievilcīgu cilvēku, kurš tāds bijis neskatoties ne uz pārciestajām šausmām izsūtījumā, ne mūsdienās.  

 

Vīksnas pagastā dzīvojošie nepamatoti represētie un izsūtītie.

 

Zinaīda Viļuma/Sprukule//1932./Dzīvo Balvu novada Vīksnas pag.Veckupravā

Dzimusi Susāju pag.’’ Meiravas’’ ciemā, tika izsūtīta 1949.gada 25.martā uz Ščerbakuļas rajonu, Omskas apgabalu, pēc 8 gadiem , 25 gadu vecumā 1957.gadā 20.09. atgriezās Latvijā. Tika izsūtīta 16 gadu vecumā. Ar abiem vecākiem, 3 māsām, brāli. Vecākais brālis Roberts jau atradās izsūtījumā, ziemeļos Sibīrijā Vorkutā. Zinaīdu un ģimenes locekļus reabilitēja 1990.gadā.

Iznāk, ka brāļa dēļ , jo pretvalstiski darbojoties viņš ticis slēpis rakstāmo mašīnu, drukājis skrejlapas, slēpies mežos, glabājis pretvalstisku literatūru. Roberta tante viņu  un draugus nodevusi vietējām varas iestādēm. Visu aizliegto atraduši, Zinas brāli Robertu apcietināja, ielika cietumā, pratināja, spīdzināja, izsūtīja uz Vorkutu, kur pabija garus un smagus gadus.

  Zinaīda atceras, ka bijis 1949.g.25.03.-Marijas jeb Kunga pasludināšanas diena. Viņa, atgriežoties no baznīcas mājās, redzēja, ka viss ir izvandīts, mājinieku nav. Citi jau bijuši centrā, tad gājuši pēc viņas. Radinieks Šmukāns ar šauteni rokās veda 17  gadus veco meiteni uz komandatūru. Pirmais, kas pierakstījās, lai iestātos kolhozā, bija Zinas tēvs. Neko nepaskaidrojot, vietējie varas pārstāvji ar zaldātu palīdzību dzina izbiedētos cilvēkus lopu vagonos. Tā kā bijis jāsagatavojās 1 stundas laikā, neko lāga nepaņēmusi līdz, Zina ar moku biedriem devās nezināmajā šausmu un moku ceļā. Aizrestotie vagoni bijuši pārpildīti, neziņa, jautāti, atbild, ka vedot strādāt. Cilvēki domāja, ka ved nošaut, citi ko citu. Atskanēja ’’Dievs , svētī Latviju!’’ …izbraucot no Vecumu dzelzsceļa stacijas, līdzi mājuši dzelzsceļnieki ar kabatlakatiņiem, nojaušot, kurp ved ceļš. Brauca 2 nedēļas, dzēra no peļķēm, jo bija jāpārtiek no siļķēm, tualete-zem vagoniem, visiem kopā. Tā kā līdzi nekādu lāgā drēbju nebijis, tik paspējuši paķert maisu ar zirņiem un pupām. Ģimene dzīvoja trūcīgi, citi veda līdzi aitu, ko paspēja nokaut. Tā nu, puspliki nokļuva Sibīrijas -40 grādu salā. Zinaīdai mugurā plāns lietus mētelis, kājās kurpes. Vietējie cilvēki, kuri pat bija ģērbušies kažokos, galvas vien grozījuši, redzot mocekļus. Vilciens pienāca Marjanovkā. Jautājuši, uz kuru kolhozu gribot, bet nezināja, ko teikt. Tad vēršu un zirgu pajūgos, naktī un salā veda uz vietējiem kolhoziem. Izvietoja ‘’zemļankās’’ - zemē ieraktas būdas, kurās ne krēsla, ne galda. Izlīdzējās ar dēļa galiem. Kolhozs bijis trūcīgs, no bada nāves paglābis pupu maiss. Darbs ritēja lopu fermā, Zina palīdzēja māsai Valijai kā slaucējas palīgs. Grūti klājās visai ģimenei, jo mēslus nācās plēst pat ar rokām, pēc gada bija iespēja pārcelties uz citu kolhozu. Tas viņu paglābis no bojāejas. Zina smagi strādāja, govis slauca ar rokām, strādāja arī pie teliņiem. Kad viņa kļuva kā patstāvīga slaucēja, nācās visas 15 govis slaukt ar rokām, naktī tikai 2 stundas miega un atkal pie darbiem. Kad pie piena lāses vēl tikuši nebija, nācās čiept graudus. Lielie angāri bija pārpildīti, bet ja kuru noķer… Izlīdzējis vācu tautības sargs, kurš vēlējis nākt viņa maiņā. Citi tik žēlīgi nebija. Noķertos veda pie priekšniekiem, varbūt izglāba vai iežēlināja viņu nelaime. Katru mēnesi bija jāatzīmējas pie valdīšanas. Zina atceras gan to, kā brauca ar vēršu pajūgiem, ar zirgiem, arī kā smagi slimojuši viņa ar cingu, viņas mamma a r plaušu karsoni. Naudas nebijis, mamma apsegusies ar palagu…Pusbads un smagie darba apstākļi, aukstums darīja savu. Visa ģimene gan izturēja, atgriezās. Tā saucamajā ’’bagātajā’’ kolhozā beidzot avansā izrakstījuši skābos sasalušos kāpostus, nedaudz iemaksāja! Badu palīdzēja pārciest vietējie iedzīvotāji, kuri, paši trūcīgi būdami, dalījās, cik spēja. Pusaudži gan tika gan spļāvuši virsū, gan apsaukājušies. Apkure kurināt ar krūmu zariem nācās, ar niedrēm, dūmus sarijušies pamatīgi. Kad maizes aptrūcies, veidojuši no lopu barības plāceņus, taču tie slikti turējušies kopā. Gaļu netika redzējuši, tik siļķi, kviešu maizi, lāsi piena, ko izdevās nozagt. Kad pamanījās izaudzēt kartupeļus, bija labāk, jo zeme tur auglīga, mēslot nevajadzējis. Kukurūza augusi vai 2 m augstumā, audzējuši arī kviešus. Ar šautenēm bruņoti sargi bija nolikti pie graudu glabātuvēm, pat vārpas neļāva palasīt, kuras uz laukiem. Tautības, kuras bija viņu vidū-kazahi, kalmiki, vācieši, citi. Govis slauca  četras reizes dienā, mēslus stūma ar rokām, divričos, agros rītos pat aizmiga zem govs. Ziemas salā, kad plosījās puteņi, kādu pat ieputināja sniegā. Tomēr visi centīgi strādāja gan fermā, gan citos darbos, pārbaude bijušas bieži, kontroles un citas negaidītas lietas. 40-50 grādu aukstumā un tikpat grādi vasarā, vasarā, kārkli, jācērt, ziemas, laikā sēja kūļus, jo ziemas bija bargas. Stepes un līdzenumi bija lieli, lopi tālumā bija tikko manāmi, kad ganījās. Auga kamolzāle. Arī aitas  bijis jāgana, kad bija tā ‘’laime’’ tikt pie aitu taukiem, bijuši kā svētki. Jaunība uzvarēja, kaut no pusbada un slimībām izkrituši zobi, iemantotas daudzas slimības, palīdzējis to visu izturēt Dievs, jo atzīmējuši visus kristīgo svētkus-Lieldienas, Ziemassvētkus, citus.  Bija iespēja aiziet uz vietējo klubu, bet rītā četros jau bija jābūt darbā. Daudz dziedājuši dieva dziesmas, arī tas palīdzēja izturēt garo izsūtījuma laiku.

 Beidzot pēc Staļina nāves pamazām ģimenēm tika dota iespēja doties atpakaļ uz Latviju. Daži pat neatgriezās dzimtenē, jo bija pat iedzīvojušies. Zinas ģimenei nācās savākt 8 priekšnieku parakstus, pārciest jucekli, iziet cauri bezjēdzīgai birokrātijas jūrai, līdz tika dzimtenes vidē. Taču arī atbraukušus viņus nesagaidīja ar urravām, jo gan varas iestādes, gan citi skatījās kā uz padomju varas ienaidniekiem. Pat radu ziņā atstātā mājvieta vairs nebija pieejama, dzimtajā ‘’Meiravā’’ viņi, neatraduši, kur apmesties krita izmisumā, astoņu cilvēku strādīgā ģimene, izcietusi moku ceļu, nevarēja atrast pajumti, ilgi braukājuši un staigājuši, līdz kāda radu saime- mātes brāļa Zondaka ģimene, kura bija pavisam trūcīgi, atļāva vienu mēnesi padzīvot pie viņiem. Zinaīda daudzas reizes ar lielu sāpi un pateicību piemin šos labestīgos cilvēkus. Tad Roberts, uzzinājis, ka ir dzīvokļi Alūksnē, aicināja uz turieni. Tikko atbraukušus, viņus pat negribēja redzēt radinieki, izvairījušies pat runāt, dzīvokli gan Alūksnē dabūja, nācās smagi strādāt celtniecībā, tad fermā. Viņa ar māsu Valiju ilgus gadus nostrādāja fermā. Zinaīda nožēlo, ka pirms aizvešanas izsūtījumā , pirms vešanas uz komandatūru nepaņēmusi līdzi  mazo lūgšanu grāmatiņu, tik vien kā sirdij sažņaudzoties ļaunās priekšnojautās steigā paspējusi visiem lopiņiem iedot ēst, noglaudīt sunīti un veco, balto ķēvīti Irmu…

 Atgriežoties , protams, nebija nekā, pat nabadzīgās mājiņas kakta, ne lopiņa. Atminoties pārdzīvoto, nākas no jauna uzplēst apdzijušās rētas, to diemžēl nākas darīt, lai manas un jaunākas paaudzes kaut nedaudz zinātu, pārdomātu, ko nepelnīti nācās pārciest viņu jaunības skaistākajos gados. Savus sapņus un pārdzīvojumus Zinaīdas brālis ir atainojis savos dzejoļos, viņa un brālis skaisti zīmē, Roberts ir uzzīmējis sniegotos ziemeļu klajumus, gan skarbo, bet skaisto Sibīrijas dabu. Savu dzeju, ja viņš tam piekritīs, kādreiz publicēšu.

ATMIŅAS pierakstīja 2001.gadā Edita Viļuma, Zinaīdas Viļumas meita.

Pēdējās izmaiņas: Sep 29 2016 10:30

Atpakaļ

IESKATS KUPRAVAS VĒSTURĒ. 

  20.gs. pirmajā pusē Kuprava bija pazīstama kā maza mežu un purvu ieskauta dzelzceļa stacija pie Rīgas-Pitalovas dzelzceļa līnijas[izveidota 1916.g.]. Tā 1926.gadā bijusī Viļakas muižas zeme tika sadalīta apbūves gabalos. 1927.gadā jauno apmetni apstiprināja par ciemu. 1935.gadā tajā dzīvoja tikai 73 iedzīvotāji, bija 10 viensētas.

  1974.gadā Kuprava ieguva pilsētciemata nosaukumu, 1999.gadā-pagasta nosaukumu, pagastā jau dzīvoja 845 iedzīvotāji, privātmājās- 98 ģimenes, dzīvokļos -743 ģimenes.

Kupravas pagastā ir Āzīšu [Mālberga] ezers, upe Balupe, ved tranzītceļš ''Viļaka-Liepna-Alūksne'', dzelceļa līnija''Rīga-Pitalova''[slēgta], kādreiz darbojās arī dzelzsceļa stacija, kura dibināta 1904.gadā.

1925.gadā tika izveidota Kupravas kapsēta[saukta Agates vārdā].1928.gadā nodibinājās Kupravas Romas katoļu baznīca, kura darbojas arī pašlaik.

1899.gadā Kupravā tika nodibināta četrgadīgā skola, 1920.g. vēl cita, 1979.g. Kupravas pamatskola.

1953.g.15.novembrī dibināta Kupravas bibliotēka. Ambulance tika dibināta 1947.g, 1928.gadā-aptieka, tās darbojas arī pašlaik.1910.g. tika dibināts pasts.

No 1971.-1992.g.darbojā Kupravas drenu un cauruļu rūpnīca, kuras jauda bija 6,6 miljoni cauruļu, 6,5 milj.ķieģeļu.

30.gados izveidojās Kupravas mežniecība[ar 90.g. nedarbojas]. 40.gados tika izveidoti Brāļu kapi, kuri atrodas pagasta teritorijā.

1999.gadā pagastā darbojās individuālie uzņēmumi:''JAT'', MVVS'', JŪRA'', KALME UN CO'', ZOMBI'', Kupravas aptieka'', ''Aidars'', ''Trīs zaķīši'', tad darbojās SIA :''TĀRAVA'', ''LINDA'', ''TURĪBA'',''MEDIS'', ''Reta Wood Indrustries'', ''Z.S.Loks''.