Viļakas novada Kupravas bibliotēka

Tematiskie materiāli

  

Rudens- dzejnieku laiks!

mazliet no skaistas dzejas/ no interneta dzīlēm/:

Audzini drosmi savu ar bailēm tās pārvarot! Skopumu savu uzveic ar vēlmi citiem dot! Audzini gudrību savu, neziņai spītējot! Saglabā dziesmu savu ar sirdi, kas mīlēt prot!

Tik sirdij neaizliedz nekā...
Ne ziedonī, ne matos sirmos,
ne pavasara vējos pirmos,-
tik sirdij neaizliedz nekā!

*

Lai tevi pārklāj eņģelis ar spārnu,
Lai labajam tas tevī vienmēr sargs;
Lai nezūd tumsā tava ceļazvaigzne,
Jo dzīves ceļš ir nežēlīgs un bargs.

 

 

Lai tu vairotu prieku ap sevi,
Domās, darbos cenšoties gūt
Tikai labo, kas paliek aiz tevis,
Tad, kad ziedošs vairs nespēsi būt.

12.maijs- Mātes diena.

J.BREŽĢIS .’’Ceļamaize’’

No ābeļzariem pašus baltos ziedus

Es tavās delnās gribu purināt;

Lai ko tu domātu, lai kur tu ietu,

Tev visiem jābūt gaišiem ceļiem, māt!

Es gribu savās plaukstās paņemt starus,

Kā saules tiltu tavā priekšā klāt,

Pat ledus kalnus izkausēt es varu...

Tev vienmēr jābūt siltām dienām, māt!

...ja esmu vējš, kas ābeļzaros žūžo,

Ja savu staru lieku saulei klāt,

Tad tikai tāpēc, ka tu manam mūžam

No sirds reiz lauzi ceļamaizi, māt!

##
J.Jaunsudrabiņš.

Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm,-

Katris mīļās mātes vārds ir svēts,

Lai šās lokanās un maigās skaņas

Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.

Tad kā vīrs tu vari svešām balsīm

Savas ausis plaši vaļā vērt,-

Mātes valoda tev būs tas zobens,

Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.

&
V.Mora.

Aizaug ceļi, aizaug takas,

Gadi, gadi garām skrien,

Bet Tu savā mīlestībā

plauksti baltāka aizvien.

Nedziest saule rietēdama,-

Zvaigžņu pulkā sapņot iet,

Tā Tu nomodā par visiem

Līdzi smaidi, līdzi ciet.

Pārejot pār Tavu slieksni

Miers kā siltas pārslas krīt,

Kā Tu proti katru ēnu

Maigām rokām aizglāstīt!

Daudz ir Dieva dārzos ziedu,

Pacel acis; gaisma mirdz,

Tomēr skaistākais no visiem-

Mātes svētums, mātes sirds.

&
J.ZIEMEĻNIEKS.

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu

Kā seno dienu gaišās stundās, māt!

Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,

Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.

Kā maldu nakts mans mūža gājums bijis,

Nu gribu būt kā bērns pie tevis mazs,

Nu dzīves laimi zinu izbaudījis-

Par tavu mīlu svētāks nav nekas.

Un tavās acīs, as’rās iekaisušās,

Man ierakstīts, cik nelaužams ir gars,

Un tavās rokās, darbos nogurušās,

Man palo mūžīgs mīlas pavasar’s.

9.jūnijs- Vasarsvētki.

‘’ Lieldienas ir gaišākie pavasara svētki, kad atkāpjas tumsa un mostas daba, kad saulei un dzīvei uzsmaida ikviens- gan tas, kurš apmeklējis baznīcu, lai pieminētu Kristus augšāmcelšanās brīnumu, gan tas, kurš mājās dzīvodams, iekāris šūpoles un sakrāsojis raibu raibās Lieldienu olas.

Cilvēku sirdis ilgojas pēc prieka, laba un patiesa vārda, gaišuma sevī un citos. Kad vēl var rast vairāk prieka, ja ne pavasarī, vērojot atlidojušo putnu barus, pirmos asnus, kas spraucas no zemes, kā arī apzinoties, ka priekšā vēl visa vasara ar silti tveicīgām un saulainām dienām?

Pavasara lielākie svētki mudina uz saules ielaišanu sirdī, uz darbīgu rosīšanos, uz prieku un mīlestību. Lai Lieldienās izdodas rast gaišumu, ļauties šo svētku tradīcijām, atrast prieku sev un prast ielīksmot cita dvēseli!

‘’Liela diena atnākusi,
Ļaudīm prieku atnesusi,
Augstu šūpoties, ne krist,
Lieldien’s olas nesasist!
Tad pie svētku galda sēst,
Rūgtu iedzert, gardu ēst,
Citam citu mīļi sveikt,
Tikai labus vārdus teikt.’’
/V.Andžāne./’’

/A.Socka, no laikraksta ’’Vaduguns’’ 2012.g.05.04./

Šogad- 14.04.-Pūpolsvētdiena, lielās ciešanu nedēļas sākums.

19.04.- LIELĀ Piektdiena.

 

21.04.,22.04.- Lieldienas, Kristus augšāmcelšanās svētki.

PIEDOŠANA, aktuāla tēma, it sevišķi gavēņa laikā!

Par piedošanu.

Aforismi no Dž. Vasvani grāmatas ’’Piedošanas spēks’’

·       Piedosim cits citam, kamēr vēl ir laiks; jo pienāks diena, kad iespēja piedot tiks mums atņemta./Dž.P.Vasvani./

·       Mūsos ir konflikts starp mīlestību un naidu. Mīlestība liek mums piedot, naids alkst atriebības, liek samaksāt ļaunu ar ļaunu./Dž.P.Vasvani./

·       Vājais nespēj piedot. Piedošana ir stipro privilēģija./M.Gandijs./

·       Turpiniet piedot pat tad, ja tas sāp! Piedodiet vispirms tik daudz reižu, cik vēlaties lai Dievs jums piedotu!/Dž.P.Vasvani./

·       Kad nogalinām, mēs visvairāk līdzināmies zvēram.

·       Kad tiesājam, mēs visvairāk līdzināmies cilvēkam.

·       Kad piedodam, mēs visvairāk līdzināmies Dievam./nezināms./

·       Mūsu spēja piedot ir tikpat liela kā mūsu spēja mīlēt./Larošfuko./

·       Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti, nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots./Jēzus./

·       Daudz labāk ir piedot un aizmirst, nekā ienīst un atcerēties./nezināms./

·       Piedodot tiem, kuri mūs sāpina, mēs paši iemantojam mieru./Dž.Vezerlijs./

·       Nekad cilvēka dvēsele nav tik stipra un cēla kā tad, kad atsakās no atriebības un uzdrošinās piedot aizvainojumu./E.H.Čapins./

·       Piedošana ir vājo spēks un stipro rota./Čanakija./

2019.gadā lielais gavēnis sākas 6.martā, aizgavēnis jeb Meteņi- 5.martā!

Piedod, mīļais Dievs, ka mēs Tevi meklējam tikai tad, kad mums ir grūti un sāp.

Arī es neesmu izņēmums. Palīdzi vājumu pārvarēt, stiprini veselību, dod spēku dvēselei un garam.

Kas gon Tevi, Jezu, saities sieja

Un par Tevi nacīneigi smieja.-

Munu grāku vaine tei

Pīdūd, lobais Pesteitōj!!!
*

Kam gūds un tukša grezneiba,

Ja nav tur Pesteitōja,

Man gūds un gaiša cereiba

Pi Krystā sistō kōjōm…/no dziesmām./

 

14.februāris- Valentīna diena.

Gudrs rakstnieks teicis- ''...topi tik stiprs , ka vari mīlēt!'' Protams, īsti, ar sirdi un dvēseli mīlēt ir ļoti grūti, laikā , pati mīlestība ir vienmēr apdziedāta, apjūsmota, par to ir cīnījušies, karojuši, un citas lietas darījuši. 

te, arī citāti par šīm jūtām:

__________________________________________________________________ 
dzejolis par mīlestību
Mīlestība

Un es atkal tevi ,neapjaustā ,saucu,
Lietus lāsē ierakstīts tavs vārds;
Vēja svilpē,bedelīgas spārnā,
Mākonī,kas pazūd jūrā pīlādžsārts.

Atnāc,paliec,mīlestība mana,
Smilšu pulkstens līdzi jūras smiltīm slīd;
Es vēl nepaguvu vienam dzērvju kāsim
Tavu palaunaga maizi parādīt.

Paņem putna ceļu šodien plaukstā-
Vai tad atnāšanas brīdī darīt nemēdz tā?
To visbrīnumaino piesaukt ļoti tuvu,
Lietus lāsei pielikt lielo jūru klāt?

Atnāc,paliec,mūžam neapjaustā,
Rītu manā vietā sauks un lūgsies cits;
Baltā jaunība un pelēksirmā stunda
Tavai svētku dienai nešaubīgi tic.

Skaidrīte Kaldupe
Gabriels Garsija Markess- aforisms

Nepārvaramais spēks, kas virza pasauli, nav vis laimīga, bet gan nelaimīga mīlestība.

Gabriels Garsija Markess

Mihails Lomonosovs- aforisms

Mīlestība ir spēcīga kā zibens, bet trāpa bez pērkona, un paši stiprākie tās spērieni ir patīkami. Mihails Lomonosovs

aforisms

Mēs varam iemīlēties tikai sava prāta fantāzijas tēlā. Jo īsāks kontakts bijis, jo lielāks impulss un iespējamību. Fantāzijas, realizējoties realitātei zūd. A.Dovguško 

 

24.,25.12.- Ziemassvētki-ticības un cerību svētki, Jēzus piedzimšana.     

Ticējumi par Ziemassvētkiem.

·       Ja priekš Ziemassvētkiem lielas sniega kupenas, tad bagāta nākošā gada vasara.

·       Ziemassvētkos iet čigānos.

·       Pirmā Ziemassvētku rītā jāsargā bērni, lai tie neaizskrietu uz kaimiņiem, jo tad darbs vairs neveicoties.

·       Ja Ziemassvētku naktī neapgāž ragavas, tad tās visu nakti skraida apkārt.

·       Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom.

·       Ziemassvētku dienā sevišķi istabas tiek pušķotas. No salmiem tiek taisīti lukturīši un putniņi un kārti pie griestiem.

·       Ziemassvētku vakarā ēdot nedrīkst pirkstus laizīt, tad tos bieži pārgriež.

·       Svētku vakarā uz galda esot jāatstāj ēdiens, jo tad gari nāk ēst.

·       Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdod.

·       Ja redz Ziemassvētkos kaķi istabā dzīvas mušas ķeram, tad var sagaidīt nākamā vasarā daudz sienāžu un blusu.

·       Ja ap Ziemassvētkiem ir skaists laiks, tad arī ap Jāņiem ir skaists laiks.

·       Ja ap Ziemassvētkiem vēl redz melnu zemi, tad ap nākošiem Jāņiem tā vietām būs balta no vēlīnām salnām.

2.decembris- Adventa sākums.


Adventa krāsa.

Mans prieks ir adventa krāsa,

Tā nesaki- pelēkas vien,

Tur meitas, mātes un māsas

Zaļu dzīvības vainagu sien.

Un nesaki- zvaigznes no zelta,

Tev gredzenā zvaigžņu stars,

Bet skatienā augšup celtā

Nav ikdienas rūpju- bet Gars.

Drīz pāri trauks puteņi balti,

Jau Ziemsvētku dziesmiņu dzird,

Tev nebūs pat ziemās salti-

Mīl Tevi, un mīl Tava sirds!

 

/A.Priedītis./

Skaisti vārdi Latvijai!

Tur, kur oļi tik gludi,
Kur baltais liedags mirdz,
Kur pīpenes pļavās baltas,
Tur pukst manas Dzimtenes sirds.

Tur, kur kaijas peld selgā,
Kur tālumā bura mirdz,
Kur vilnis šķeļ vilni baltu,
Tur pukst manas Dzimtenes sirds.

Tur, kur meži tik zaļi,
Kur upes uz jūru irdz,
Kur laukmalā migla ceļas,
Tur pukst manas Dzimtenes sirds.

Tur, kur sili tik klusi.
Kur ezeri zilie mirdz,
Kur pļavās magones sārtas,
Tur pukst manas Dzimtenes sirds.

Tur, kur saule krīt jūrā,
Kur trīs zvaigznes mirdz,
Kur eņģeļi lūgšanas skaita,
Tur pukst manas Dzimtenes sirds.

/Mora Saule/

Teikas./var noderēt/

Teika par Bolupi.

Reiz dievs ar velnu brangi sastrīdējušies. Ķildas laikā dievs velnam iesitis pliķi, tāpēc ragainis, gribēdams dievam atriebties, naktī pāri visiem dieva iekoptajiem tīrumiem  izracis dziļu un platu upi.

Dievs varen noskaities par tādu nedarbu un mudīgi sācis upi aizbērt. Kad upe vairs bijusi tikai kādas 15 pēdas plata, no saviem nedarbiem atauļojis velns. Ieraudzījis, ka dievs ber ciet upi, nelabais licis mazajiem velnēniem dievu kutināt. Dievs varen stipri smējies un nevarējis upi labi aizbērt. Kur smilšu nobiris vairāk, tur tagad esot seklākas vietas upe, bet, kur to ticis mazāk- dziļākas.

Dievs gribējis darbu turpināt arī otrajā dienā, bet pēc lielajiem smiekliem neko vairs nav jaudājis darīt, tikai bolījis acis vien uz iepriekšējā dienā paveikto.

Tā, lūk, arī esot radusies vietām dziļā, bet vietām pavisam seklā Bolupe.

/6.kl.sk.A.Gabrāne, 70.gadi, Kupravas pamatskola./ no materiāliem./

Teika par Kupravas akmeni.

Tajā vietā, kur tagad atrodas lielais akmens Kupravas skolas sporta laukuma vienā stūrī, kādreiz sensenos laikos bijusi stalta akmens pils. Tajā dzīvojis ļoti bargs un ļauns kungs. Viņš visus garāmgājējus rīdījis ar saviem suņiem, neviens pat nav uzdrīkstējies ielūkoties akmens pils pagalmā.

Kādreiz kungs nežēlīgi dzinis projām vecu, salīkušu nabaga sirmgalvi. Projām iedams, vīriņš noteicis:’’ Lai pārplīst tava akmens sirds līdz ar visu pili!’’

Tā arī noticis. Uzreiz kunga sirds un akmens pils viena puse nogrimusi zemē. Taču otrā pils puse, atgādinādama par savu cietsirdību un brīdinādama mūs no tās ļaunajām sekām, vēl šodien stāv mūsu sporta laukuma malā.

/6.kl. sk. A.Gabrāne. Kupravas pamatskola, 70.gadi./, no materiāliem.

Teika. 

Kā radās Kupravas ciems. 

Senos laikos meža vidū dzīvoja vecs Kuprītis. Iekārtojies bija  ērti -sava būdiņa, netālu ezeriņš, upīte, pat savs kalns. Citi ciemi netālu bija, bet viņš bija vienpatis, ļoti mīlēja dabu, visu dzīvo, dzīvnieki bija viņa draugi. Kad tā, vientulībā dzīvojot, ''aiz neko'' darīt, Kuprītis /viņš bija mazliet burvis/, lai laiku īsinātu, viņš mēdza savu kalnu mest uz pleciem, panēsāt un atkal nolika atpakaļ.  Bieži ķēra zivis, vērodams to rotaļu, sēņoja, runājās ar dzīvniekiem, kuru bija pilni meži, dzīvoja kā teikt, kā ‘’dieva azotē’’, līdz nāca viņam nozīmīgas pārmaiņas. Jau labu laiciņu vienu otru dienu Kuprītis dzirdēja tādus kā pērkonu dārdus. Nodomāja, nu Dieviņš dusmojas, būs jāmet darbiem miers, jāatpūšas, citādi tikai strādā un strādā, bet palūgties pat nav laika… 

Pusdienas snaudā, pēc rīta darbiem piekusis, it kā pa miegam mūsu varonis dzird- kas gan tur rūc un dimd, jārauga, kas tur notiek? Pamostas, apskatās, it kā viss pa vecam, bet tad –ak,  kungs, tepat no tuvējās egļu mežmalas joņo tādu pamatīgu vīru pulks- to daudz, pāris simtu, visi zilganpelēki tērpti, bauro šausmīgus, nelabus vārdus, rokās ieroči…mašīnas kaut kādas…šausmas…  

Kuprītis , drudžaini domājot- te nav nekā, te, maz kas dzīvo, laupīt nav ko, bet sava āda jāsargā…ak, kur gan sprukt, mukšu uz Vīksnas pusi..ilgi neprātojot, savu kalnu uz pleciem i - žvikt  pa lielceliņu prom, kamēr pelēkie nepamana…Dzird- pakaļ, aiz muguras saucieni- ''Kupri, kupri, kur tu muksi, kur tas kupra palika…''Bet mūsējais nav vakarējais- diebj vien uz Vīksnas pagrieziena pusi, nomet kalnu un pats- ezeriņā, pie Dieviņa…ies tev pelēču nagos..Tagad-tur radies KAUGURU KALNS/netālu no MAKŠINAVAS, aiz pagrieziena uz VĪKSNU/. Un KUPRA, nu Kuprava, jo pelēči iedzīvojās, nogruntējās, ilgi prātodami, kā šo mežaini nosaukt, nu kupris, mežaina vieta, lai iet- būs KUPRAVA! Un netālu no KUPRAVAS radusies VECKUPRAVA. Taču tas jau ir cits stāsts...

 

Ciems radās nedaudz vēlāk, bet tādu mazu, draudzīgu , labestīgu kuprīti, kuram par godu radās vietas nosaukums, ij pat nepieminēja, kalnu te nekad neesot bijis, bet  bija gan, tikai bēgot tika pārcelts… un kuprītis, runā,  esot bijis noburts skaists ķēniņa dēls, svešzemnieks, bet ar zelta sirdi…/ 2014.16.06. Edita./

29.09.- Miķeļdiena.

MIĶEĻI.

Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi /Miķēlis, Mikus, Miklāvs.-25.09./iezīmēja rudens saulgriežus. Līdz Miķeļiem bija jāpabeidz ražas novākšana. Godam sagaidīt Miķeļa dienu nozīmēja laikus nokopt laukus, tīrumus, jo citādi Miķelis varēja uzsūtīt sniegu un salu.  

Novados rīkoja gadatirgus, sekojot ticējumiem, nedrīkstēja ne malt, ne kult, lai klētī neieviestos peles un žurkas. Ja lapas kokiem nobirst pirms Miķeļiem, būs agrs un silts pavasaris. Septembris , MIĶEĻDIENA, iezīmēja arī kāzu laika sākumu. Ja līdz Miķeļiem meitai negadījās ņēmējs, precinieku gaidīšanai bija jāmet miers. Miķeļa dienu atzīmēja ar bagātīgu mielastu, galdā liekot dažādus plāceņus, svaigas gaļas ēdienus ar bagātīgām dārzeņu piedevām.

 

Audi, audi, vasariņa,

Ieaud saules sirdi viņā,

Ieaud saules sirdi viņā,

Zemes bērniem sildīties!

VASARA-karstākais gadalaiks, viskarstākais darbu cēliens,

Naktis ir par īsām lai izgulētu nogurumu, spēku dod ūdeņu veldzējums, ogu sulīgais spirdzinājums, saules pārpilnais gaiss, kurā arī cilvēks kļūst zeltainbrūns kā bite.

Izkvēlo dzintara vasara – medainā saules krāsa lāsmo ziedošajās liepās, kas pilnas ar bitēm, sveķaini tvanošajos priežu silos, briestošajos rudzu laukos.

Katrs pasmeļ no vasaras tik, cik spēj un prot- no zemes dāsnuma, no tālo ceļu aicinājuma, no jūras viļņu rakstiem krasta smiltīs.

Putni izvadājuši bērnus, no saldā svara dārzos lejup līkst ābeļu zari, līdz galotnei aizziedējusi arī vārpa, kļuvusi ruda un smaga.

 

Izlijušās debesis zemes ūdeņus atkal padzērušas, kā rakstainu tautas tērpa jostu pārmet septiņkrāsu varavīksni pakalniem pāri, visai Latvijai pāri. Vasarai pāri.

 

Dzeja par vasaru.

Manu mīļo cīrulīti,

Kaut tev būtu silti rīti,

Kaut tev labā vasariņa

Noslaucītu asariņu! 

/J.Stulpāns./

*

Abas nodegušās rokas

Sev pār galvu pārlikusi,

Atspiedusies dižozolā

Vasariņa stāv un brīnās:

Tik daudz siltas zelta saules,

Tik daudz puķu zāļu pļavā,

Tik daudz ogu bērzu birzē,

Tik daudz dziesmu debess zilgmē!

/R.Blaumanis./

*

Vasariņai skaisti rīti

Saules staru zeltā tīti;

Agri mostas mežs un lauks,

‘mīļā saule visiem draugs.

Puķēm rasas vainadziņi,

Zālei pērļu zābaciņi,

Kadiķīšu puduros

Skujas vienos vizuļos.

/Dz.Rinkule-Zemzare./ 

23.jūnijs-Līgo diena, 24.jūnijs- Jāņu diena.

Dainas:

JĀŅOS

Brauc , Jānīti, nu no Rīgas,

Nu mēs tevi sagaidām;

Savus vārtus pušķojam,

Ar ozola lapiņām.

Lēni, lēni Jānīts brauca

No kalniņa lejiņā;

Saules meita vārtus vēra

Zvaigžņu cimdi rociņā.

Ņem, Jānīti, melnu zirgu,

Apjāj savus tīrumiņus,

Lai burītis nenobūra,

Lai skauģītis nenoskauda.

Pušķosim mēs Jānīti

Ar ozola zariņiem,

Lai naidīgi nedzīvotu 

Ar jaunām meitiņām.

20.maijs- Sv.Gara atnākšanas svētki- Vasarsvētki.

''..nōc, Svātais Gors, Dīvs Radeitōjs,

nōc, mōjoj miusu dvieselēs....''/no dziesmas./

1.maijs- arī Darba svētki!

Atziņas par darbu.

Kas darbu dara, tas klusē un darbs par viņu runā/J.Rainis./

Ēd kumosu mazāk, nekā gribas, strādā stundu vairāk, nekā gribas- un redzi- tu dzīvosi ilgi virs zemes./R.Kaudzīte./

Darbs jau tev atdod visu. Pats tev ieliekas rokās. ’’Viņš jau tikai gribas būt darāms. Un tad tev ar spēku pielej dzīslas. Ar prieku pielej sirdi. Ar veiksmi locekļus, ar gudrību prātu../A.Brigadere./

Mans ir tas, ko esmu paveicis./V.Gēte./

 

PŪPOLSVĒTDIENA- 25.MARTS- LIELĀS CIEŠANU NEDĒĻAS SĀKUMS.

/MAINĀS DATUMS./

LIELDIENAS- KRISTUS AUGŠĀMCELŠANĀS SVĒTKI- 1. 2. APRĪLĪ./MAINĀS IK GADU, BET IR SVĒTDIENĀ/

Lielā Piektdiena šogad- 30.martā.

nedaudz par šo dienu:
Lielā piektdiena
Diena, kad Jēzus tiek sists krustā. Jēzus ir apsmiets un nozākāts, tuvāko draugu nodots. Ar ērkšķu vainagu - jaunās ķēnišķības simbolu - galvā viņš dodas uz Golgātas kalnu, kas atradās mazliet ārpus Jeruzalemes, nesdams savu krustu. Jēzus krusta ciešanu laikā visapkārt satumst, droši vien to var dēvēt par cīņu ar ļauno - caur savām ciešanām Jēzus taču atbrīvo visu cilvēci no grēka varas. Šinī dienā valdošā ir violetā, ciešanu krāsa.

Ievērojot tautas tradīcijas, Lielajā piektdienā agri no rīta, pirms saules vai pēc saules vakarā jāiet uz upi mazgāties tekošā ūdenī - tad izzūd visas kaites, sevišķi ādas slimības.
Govīm jādod pērnās vasaras Jāņu vainagi - tad tās nevar noburt.
Turpina rotāt ābeles ar dzīpariem un prievītēm, lai būtu bagāta ābolu raža.
Tiek veikti Lieldienu priekšdarbi: apģērbu gatavošana un greznoša
nās, Lieldienu ēdienu gatavošana un šūpoļu vietas meklēšana.

Ticējumi

Zaļā ceturtdienās arī lielā Piektdienā nevajag piena ēdienus ēst, jo citādi vasarā mušas krīt acīs.

  • Kas dzimis Zaļā ceturtdienā, tas ir burvis.
  • Zaļās ceturtdienas rītā vajag iet uz mežu dziedāt, tad visu gadu ir skaista balss.
  • Ja Zaļās ceturtdienas rītā bez saules muti mazgājot baltas aitas pienā, tad būšot balts ģīmis.
  • Zaļā ceturtdienā, kad skudras staigā, vajag uz tām smalki spļaut, ja skudras savu skābi uzspricē uz ģīmja, tad vasaru saulē nenodeg.
  • Kam slimas acis, tam zāļu rītā tās mazgāt rasā, tad paliek veselas.
  • Cik dienu ar rasu būs pirms Lieldienām, tikpat dienu ar salnu būs pēc tam.
  • Ja pirmajā Lieldienu dienā ir lietus, tas līs  katrā svētdienā līdz pat Vasarsvētkiem.

 

 

 

Visu gadu naudu krāju,
Sveču dienas gaidīdams;
Nu atnāca Sveču diena,
Nu naudiņa jātērē. (Ltdz.)

 

Sveču diena.

2.februāris ir sveču diena. Jēzus upurēšana un Dievmātes šķīstīšanas svētki. Baznīcas liturģija mums paskaidro, ka Jēzus Māte, būdama paklausīga un pazemīga, ievēroja stingri visus Mozus likumus un pēc 40 dienām kopā ar savu dievišķo Bērnu Jēzu ieradās Jeruzalemes templī ,lai pēc laimīgām dzemdībām upurētu Dievam paredzēto upuri. Dievbijīgais Simeons , paņēmis Jēzu uz savām rokām, pazina Viņā pasaules Pestītāju, ilgi gaidīto Mesiju, un nosauca Viņu par pasaules gaismu pagānu apgaismošanai.  

2017.g. 3.decembris- Adventa sākums/mainās datums/

25., 26.12.- Ziemassvētki- Kristus dzimšanas svētki.

KAD EGLES ZAROS SVECES DEGS

UN TEIKSMAINS SAPNIS ZEMI SEGS,

TAD ACĪS LAI JUMS LAIME MIRDZ

UN VISU RŪGTO AIZMIRST SIRDS!

*

Es palūgšu baltajam eņģelim,

Kurš man tik pazīstams šķiet,-

Lai aiziet pie Tevis un palūko,

Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?

lai uzliek roku uz pleca

un nekad vairs nenoņem nost.

Lai liktens asie zobi

Jaunas brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam eņģelim,

Kurš man tik pazīstams šķiet-

Lai pēc tumsas atnāk gaisma

un projām vairs neaiziet! 

 

Latvijas Valsts Neatkarības diena.                                                

Valsts ideja ir tautas pilngadības zīme./K.Ulmanis./

Kaut ari nodoms dibināt patstāvīgu Latvijas Valsti bija radies jau 1917.g.rudenī, mērķa realizēšanai izdevīgi apstākļi radās tikai 1918.g. rudenī pēc Vācijas militārā sabrukuma. Visenerģiskāk darbojās K.Ulmanis, cenzdamies novērst pēdējos kavēkļus, kas stāvēja ceļā uz Latvijas Valsts nodibināšanu.

Beidzot 1918.g.18.novembrī notika Latvijas Valsts proklamēšana. Ievēlēts par Latvijas valdības galvu, K.Ulmanis galvenokārt uz saviem pleciem iznesa visas jaunās valsts organizēšanas un aizstāvēšanas grūtības.

Karogs.

Latvijas Republikas proklamēšana 1918.g. 18.novembrī notika zem sarkanbaltsarkanā karoga. Šis karogs plīvoja virs Rīgas pils 1919.g. oktobrī un novembrī, kad notika cīņas pret Bermonta karaspēku par Latvijas neatkarību.

Neatkarīga karoga statuss tam bija lemts līdz 1940.g. augustam, kad Staļina režīms to aizliedza uz gadu desmitiem.

1988.g. tauta ar 140 000 vēstuļu balsīm lūdza nacionālo karogu reabilitēt, un Lāčplēša dienā tas atkal plīvoja Sv.Gara tornī.

‘’Sārtbaltsārts karogs Latvijai,

Par zīmi zelta brīvībai...’’/P.Blaus./ 

‘’...lai neesam vienaldzīgi arī pret tiem dabas jaukumiem, kurus sastopam, še, pilsētā, un kuriem paejam garām vienaldzīgās steigās, it kā šie koki un puķes būtu kāda apnicīga dekorācija. Vecie, varenie kļavi un kastaņi pilsētas dārzos, kuru galotnes sarunājas ar debesīm, nonesīs arī mums še, lejā, kādu vēsmu no mūžības.Bet dažādās puķes, kuras ar brīnišķīgu spēku dzen augšā savus stiebrus un steidzās dzīvot, modinās mums jaunu dzīves prieku. Pie ziedošās dabas, kura mūžam atjauno miesu un garu, lai meklējam spēku jaunam, tīram gara lidojumam.  

Laimīgi ir tie, kuri var izbraukt uz laukiem un Vasaras svētku rītā atmosties vecā istabā, kura izkaisīta jaunām lapām un kur pie gultas kā brālis stāv smaržīgs bērziņš. Mūsu dvēsele- dzīves atmiņa- vēl vienmēr ir uz laukiem, un šai vecā istabā ir kaut kas palicis no īstas svētku sajūsmas, kas smaržo kaut kur kā slepens mošus grauds. Mums ar’ vajadzīgs kāds graudiņš no šīs brīnumsmaržas, jo , še, kur visu ir noskaudis cietais skepticisms, bieži jūtam, cik mūsu dvēseles dzīve ir nabaga.’’/Kārlis Skalbe./

  


                                                                    

 Es aizgāju no jums, mani mīļie,

Un atstāju baltu svecīti iedegtu-

Tad zināsiet, augšā man labi klājas,

Tur es atradu sev mājas...

vasara, arī kapusvētku laiks, te dažas rindas, pieminot...

Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi.
Viss tas notika pēkšņi un strauji.
Pielijis sāpju un asaru trauks.

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.

Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,
Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,
Tad dvēsele brīva mūžībā iet,
Kur saule nekad vairs nenoriet.

Tas visskumjākais brīdis, kad mīļa sirds
Uz mūžu mūžiem pārtrūkst un stājas,
Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkst
Un tukšas kā klajums kļūst mājas.

Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi?
Vēl tik maz zem saules iets.

Mūža vakars krēslas spārniem,

Tumsu auž un zvaigznes dedz,

Un pār gadiem aizgājušiem

Lielais miers nu sagšu sedz.

Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek.

Un atmiņas kā krāšņs zieds./J.Silazars./

 

Tavas rokas garos mūža gados

Bija visur, darba rīts kur sauc,

Sirds kā saule mācējusi atdot

Dzīvei siltuma un gaismas daudz.

Es palieku tepat-

Aiz zvaigznēm, kur sargeņģeļi mīt,

Mīļo sirdspukstos

Un baltās domu krustcelēs,

Kur satikties./O.Lisovska./

 

 

23.jūnijs- Līgo diena; 24.jūnijs.- Jāņu diena.

Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Daudzi gājuši meklēt šo papardes ziedu, kas zied sudraba, zelta vai dimanta ziediņiem, cerībā iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, ziedam plaukstot, kauc un biedē.

Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.   

4.jūnijs- Vasarsvētki/mainās datums./

Vasarsvētki- Sv.Gara atnākšanas svētki.

Sv.Gars pirmajos Vasarsvētkos atnāca kā uguns liesmas, kā vētras brāziens. Uguns un vējš norāda uz garīgumu, Gars stāv pāri matērijai. Sv.Gars ir Dieva visaugstākā dāvana, kamēr mēs to neesam saņēmuši, šī dāvana, ko debesu tēvs mums dod, sūtot savu Dēlu pasaulē.

Dieva uzvara pār grēku īstenojas tad, kad Jēzus mirst pie krusta. Šī uzvara kļūst starojoša cilvēku acīs Lieldienās, bet šīs uzvaras augļi, kas ir Dieva valstības atnākšana un siržu atjaunotne, parādās tikai Vasarsvētkos.

Sv.Gars darbojas, atraisot iekšējos spēkus. Notiek atjaunotne, kristietis labāk apzinās savu aicinājumu, vietu kristiešu kopībā. Vasarsvētki turpinās kristiešu sirdīs. Vasarsvētki ir Dieva tuvības, mīlestības brīvības un atjaunotnes noslēpums...kristietis dzīvo Svētajā Garā.

Lūgsim, lai Sv.Gars nāk mūsu sirdīs aizvien vairāk, lai esam laimīgi Viņa klātienē šeit , virs zemes un lai Viņš mūs ieved mūžīgajā pilnībā!/no mons. Dr.A.Brumaņa raksta/ 

 

domu granulas...

Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu.
Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ.
Kādai jābūt cilvēka dvēselei, lai tā spētu sevī uzņemt prieku?
Dvēselei jābūt drosmīgai. Ir grūtāk saķert prieka putnu nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes- tās ir mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, tās mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks pašiem jārada. Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaigā tāli ceļi, lai to uzmeklētu. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to var noplūkt...
/Z.Mauriņa/

 

LAIME.

TU ESI SNIEGPĀRSLA baltākā

Zemei uz melnākās brūces.

Domas top brīvas un spārnotas

Īsas šķiet garākās jūdzes.

Laime, ak, laime, mēs vēlamies

Daudz, daudz un visu no tevis.

Burvīgie vārdi skan vienkārši;

Laime ir jāatrod sevī./Br.Vilks./ 

2017.gadā Lieldienas- 16., 17.aprīlī.

 

Lieldienu rītā

 

Pārdomas Lieldienās.

Kristus dzīve ir karte katram cilvēka tapšanas ceļam. Šo dzīves karti iepazīt un pēc tās dzīvot nozīmē pieņemt Kristus vēsti, kuras vienīgais saturs ir pārvērsts cilvēks. To visuzskatāmāk  un konkrētāk parāda Jēzus miršanas un augšāmcelšanās notikums. Vecajam tevī ir jāmirst, lai atklātos tevī esošais mūžam jaunais. Kristus nāve mums apliecina, ka no nāves nav iespējams izvairīties. pat Kristum ne, bet Viņa augšāmcelšanās apliecina, ka tieši tāpat nav iespējam izvairīties no Dieva mīlestības. Pat visaklākajam cilvēkam ne./J.Rubenis./ 

Lieldienu brīnumu nevar izskaidrot, to var sajust, tas sakņojas senajā priekšstatā par ciklisko nomiršanu un atdzimšanu. Tas ir Jēzus un arī dabas mūžīgās piedzimšanas un atdzimšanas brīnums. Atnāk saule zaļums, svētku izjūta, pēkšņi rodas cerība pat vecam cilvēkam. Klusa cerības stīdziņa- arī ar mani notiks tas brīnums- aizejot es neaiziešu. Dzīve-šūpoles starp dzīvību un nāvi. Starp dievību un noliegumu, kad saproti, ka nevari iztikt bez dievišķā palīdzības./J.Kursīte./

 

2017.GADĀ Meteņi- 28.februārī, gavēnis -no 1.marta.Šoreiz par gavēņa tēmu. .

 

Ciešanu laiks

 

Piedod, mīļais Dievs, ka mēs Tevi meklējam tikai tad, kad mums ir grūti un sāp.

Arī es neesmu izņēmums. Palīdzi vājumu pārvarēt, stiprini veselību, dod spēku dvēselei un garam.

Nāc pie krusta savās bēdās.

Nāc pie krusta savās bēdās, gurdais ceļiniek!

Ejot krustā sistā pēdās, miers tev tiek,

Redzi Jēzus krusta mokas, liels tā sāpju mērs!

Tevis dēļ  tur izstiepj rokas Dieva Jērs.

Tavu grēku dēļ Viņš sevi nāvē nodevis.

Dieva Dēls tik ļoti tevi mīlējis.

Tur Viņš tavas sāpes klusēs, prieka stars tev mirdz,

Viņa mierā droši dusēs gurdā sirds.

Spēks un grēku piedošana tev no krusta nāk.

Sirdī miers un atspirgšana mājot sāk./dziesma./

                   

                      Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt...

Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt tavs prieks

Atmiņu kupenas bradā.

Uzticies brīnumam, trauslam kā sniegs,

Vienu vakaru gadā.

Viss, kas vēl tevī bija šaubīgs un salts,

Izkusīs ticībā liegā,

Ziemsvētku pusnaktī iesnigsi balts,

Iesnigsi sapnī kā sniegā.

 

Ziemsvētku eņģelis.

   Ziemsvētki sākas ar eņģeļa vēsti. Eņģeļi ir Dieva radīti gari. Kā gariem tiem nav tāda veida formu un tēlu, kā to mūsu uztverē spējam iedomāties. Eņģeļi ir Dieva sūtņi un vēstneši ..no tā laika, kad Kristus dzimšanas brīdī eņģelis parādījās ganiem, pasludinot lielo vēsti , katru gadu Dievs sūta Ziemsvētku eņģeļus uz zemi pie cilvēkiem. Svētkiem tuvojoties, mēs it kā pārtopam, kļūstam priecīgāki, devīgāki, gribam dalīties priekā, mīlestībā ar citiem, kad tas notiek, eņģelis ir skāris mūsu sirdi, vai gājis garām un iečukstējis svētā prieka vēsti.

   Ziemsvētku vakara klusums ir svēts, jo no debesīm nāk Dieva sūtņi, nometas ceļos pļavās, silos un ciematos, klusumā pielūdzot Dievu. Tie nolaižas arī lielpilsētās, kur žilbina grezni izrotāti skatlogi, kuros gaisma spulgo varavīksnes krāsās. Kad gājēji apstājas, lai apbrīnotu spožumu, Dieva eņģelis ar savu spārnu vēdām skar skatītāja sirdi, cilvēki sajūt Dieva klātbūtni.

 Ziemsvētki ir mīlestības svētki. Tad eņģeļi lielos pulkos nolaižas no debesu mājokļiem un katram rokā ir lāpa, kas iedegta pie lielās mīlestības saules, ikviens, ko skar kaut vismazākā šo lapu dzirksts vai stariņš, iegailējas mīlestībā pret citiem, viņa sirds top ari par lāpu, kas kvēlo neizdzēšamā mīlestības liesmā pret savu tuvāko.

Mūsu sirdīs viņi atstāj iedegtu liesmu un ilgas, ilgas pēc debesīm- ilgas būt mājās- un vēlēšanos paturēt ZIEMSVĒTKU MIERU, MĪLESTĪBU UN SASKAŅU VISU GADU- LĪDZ NĀKAMAJIEM ZIEMSVĒTKIEM!/no J.Babre ’’Brīnišķā zvaigzne.’’/

 

27.11.- Adventa sākums./mainās datums ik gadu/
 

Ticēt brīnumam!

Vai jātic pasakām, arī teikām,

Bet sirdī ir jābūt brīnumam,

Tam jābūt, kaut laika trūkumā,

Kaut kam sirdij tuvam un svētam...

Ticēsim eņģelim, vispirms jau Dievam

Protams, arī pasaku valstībai,

Tomēr Dieva valstības brīnums

Nestāv līdzās nevienai pasakai!

Svētku salūti lēnām izplēn,

Bet sirsniņa gaida, cerē un tic...

Dievs, sūti šais sirdīs brīnumu-

Dieva Dēlu, šo mazo Bērniņu...

/2012.,Edita./

 

1.novembris- Visu svēto diena.

 

katolis.lv/liturgija/baznicas-svetie-un-svetigie/v/visi-svetie.html

 

18.novembris- LR proklamēšanas diena.

PAR VARONĪBU UN VIENOTĪBU. Lai iedegamies par savas tautas dzīvību, lai izejam sargāt ikviens savas mājas slieksni, ņemot palīgā visus Dieva un zemes spēkus. Lai zinām: savā traģismā un LATVIJAS IDEJĀ ESAM VIENOTĀKI NEKĀ VISOS VĒSTURES LAIKOS. Lai iedegamies savas tautas vārdā , vienotībā un varonībā, lai neizjūtam to, kā nava: neesam nevienam pa kājām.esam vienoti savā mērķī- ideja mums skaistākā, ap to dūcam kā bites – brīvā māte Latvija,šis vārds spējis visos briesmu brīžos iekvēlināt jaunekli, sirmgalvi, aizraut pakaļ karogam tautu, mūsu pagātne ir laba, tik latvietību nepamet!/A.Eglītis./

‘’LATVIJA! Tavs vārds ir dārgs un spožs kā zelts. Simtgadu sapņojumi ir piepildījušies. Mūsu ilgas , mūsu cerības ir kļuvušas dzīvas. Visas sirdis dreb laimē, sākot no bērna līdz sirmgalvim.

Latvija!

Mūsu acis lai nu redz tevi kļūstam jo dienas jo dižāku. Mūsu ausis lai dzird tavu atdzimšanu daudzinām skaistās dziesmās. Lai mūsu mutes ir tīras kā zelts, izrunājot tavu mīļo vārdu.

Latvija! Lai mūsu visapslēptākās domas ir šķīstas kā zelts, un lai tās kavējas vienīgi pie tevis, pie tevis. Lai mūs prāti ir vērsti uz tevi, uz tevi.

Latvija! Visi mūsu darbi lai ir kā zelts. Lai tie ir nesavtīgi un kļūst tev par dārgo rotu. Lai mūsu visu rotāta- tu būtu daiļākā starp māsām, kā senu senās dziesmās tas jau sacīts./J.Jaunsudrabiņš./’’

Domu graudi.

     Jā, mēs esam maza tauta, bet lai neesam mazi savās jūtās un savos centienos./F.Brīvzemnieks./

·        Cilvēks ir kā saule; jo vairāk siltuma izstaro, jo spožāk mirdz/V.Spāre./

·        Tikai Tēvu zeme dara stipru. Tikai  viņa ļauj ciltīm saglabāt savu senču garu un asinis no paaudzes paaudzē./L.Breikšs./

·        Mums visiem vienam ceļam kājas autas,

·        No vienas zemes mēs, no vienas tautas./V.Strēlerte./

11.novembris- Lāčplēša diena - Varoņu piemiņai.

J.Peters. ‘’Šodien puķes pieminelis pieņem,

Un es savas nolieku, lai tās

Visu tautu moku ceļus nočukst

Svētā mierā , sāpēs mūžīgās.

Atkal liktens ugunī ir iesviests,

Vienā liesmā pārpelnoti svilst

Holandieši, ebreji un poļi.

Latvieši un krievi.’’

Latvieša ticība

Šodien dīvains nemiers dabā,
Vēju šalkas tālas ilgas kvēl.
Latvju meži noslēpumus glabā,
Mirt par kuriem nav nevienam žēl…

Miglā sarkanā slīgst dzimtās zemes lauki,
Viņas elpā zelta druvas līkst.
Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi
Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.

Mūsu svētumu tie dzelžos kaltām kājām
Samin dumbrājos un smīnot tālāk iet,
Pāri senām, mīļām latvju mājām
Daudzreiz sārtas uguns liesmas zied.

Brālim brālis jānošauj bij kaujā,
Dēls pat tēvam kļuva tāls un svešs.
Tos, kas neaizgāja asiņainā pļaujā,
Klusi slēpa dzimtās zemes mežs.

Izgaist naktis. Tālāk steidzas dienas.
Mācot latvjiem dziļāk naidu just.
Mūsu sirdīs liesmo vienas domas:
Latvju tautai mūžam nebūs zust!

/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele/

10.NOVEMBRĪ - Mārtiņdiena.

par MĀRTIŅIEM:

Ø Ja ap Mārtiņiem kokos  vēl zaļas lapas, nākamgad ap Vasarsvētkiem to būs maz,

Ø Ja Mārtiņa diena ir jauka , skaidra, tad ziemā būs liels sals,

Ø Ja Mārtiņa diena ir miglaina, tad ziema būs silta,

Ø Ja Mārtiņos jumti ir sniegā, tad būs gara ziema,

Ø Ja Mārtiņa dienā ir sarma kokos, tad būs daudz dārza augļu,

Ø Ja Mārtiņa dienā salst, tad ap Ziemassvētkiem būs silts laiks,

Ø Ja Mārtiņos zosis pa ledu iet- Ziemassvētkos tās peldēs pa ūdeni,

Ø Ja līdz Mārtiņiem var tīrumā art, tad nākamā gadā tikai pēc Vasarsvētkiem varēs sēt,

Ø Mārtiņš taisa tiltus, Katrīna ārda; pa Mārtiņiem salst, pa Katrīnām kūst. Veci ļaudis saka, ka tad Katrīna ar Mārtiņu precējoties,

Ø Kad Mārtiņi ir ciet, tad Katrīnas un Andreji ir slapji,

Ø Mārtiņa dienā lācis uzmeklē un apēd tādas taukas zāles, no kurām drīz aizmieg un visu ziemu negrib ēst. Viņš ceļas augšā tikai kāpostu Māras dienā,

Ø Mārtiņa un Katrīnas dienā jāmin mīklas, lai aug gari lini.

OKTOBRIS- VEĻU LAIKS.

Balts eņģelis atnāca sapnī

Un aiznesa tevi sev līdz. 

Tur baltajā, baltajā naktī,

Kur nesāp, kur nesalst, kur silts…

 *

Pie tevis iešu , tēt , ar ziediem baltiem, 

Ko vasara mums bagātīgi sniegs. 

Ar egles zariem, sniegotiem un saltiem, 

Kad ziema smaržojošas puķes liegs./A.Vējāns./ 

 *

Lai tēva mīlestība visos ceļos vada, 

Lai tēva sirds jums speķu dod.

Lai labā apklususī sirds vēl ilgi

Teic padomu un ceļamaizi dod./L.Vāczemnieks./ 

 *

Siltums paliks, paliks vēl aiz tevis,

Un atmiņas kā mazas saules degs. 

Citiem rīts nāks ugunīgs un skanīgs,

Bet tavus rītus mūža tumsa segs. 

  *

No tevis , māt vēl staro spoža gaisma, 

To kapa velēnām un smiltīm neapbērt. 

Tā nāks man līdz kā dzīva saules gaisma 

Un sasildīs, kad tumsa būs un sals.

 *

Cauri dvēselei sāpju dzīpari lokās, 

Klājis dzīvības zaļumu aizsaules rīts. 

Ne vairs darba, ne glāsta rokās, 

Mūža gājums skuju vainagos vīts. 

* 

Vēl vienu dziesmu, vēl vienu pēdējo, 

Lai sajust var to liesmu, kas silda, apmīļo, 

Tad aizvērsim aiz tevis vārtus, 

Ko dziesmas neatvērs nekad. 

* 

Lapa nobira dzīvības kokam. 

Mūžības vēji nu klēpī to nes, 

Tur, kur debesu mājokļos tālos

Salido cilvēku dvēseles…