Kādā galda pārliekamā kalendāra lapiņā izlasīju aforismu,  ar kuru vēlos iesākt savas pārdomas par savu uzticamo ceļabiedru no bērnības līdz pat šai baltai dienai: ''Grāmata ir skolotājs, kurš māca bez atalgojuma. Tā dāvina tev gudrības atklāsmi katru mirkli. Tā ir sarunu biedrs, kura smadzenes ietērptas ādas apvalkā, kas vēstī par dzīves noslēpumiem'' (A.Navoji). Gribas jautāt: kad un kur viņš dzīvojis, ko darījis? Enciklopēdija atbild, ka Ališers Navoji dzīvojis XV gadsimta otrajā pusē Uzbekijā. Pazīstams kā filozofiskās un mīlas lirikas autors, sarakstījis zinātniskus darbus vēsturē, filozofijā, valodniecībā. No portreta man pretī raugās pētošas veca, gudra vīra acis. Turot rokā grāmatu, var it kā iekāpt ''laika mašīnā'' un pabūt dažādās valstīs, dažādos laikmetos, notikumos, ''iepazīties'' ar cilvēkiem, viņu domām, uzskatiem, pieņemt tos vai atraidīt… 

Vecāki bija aizņemti darbā, un es pārsvarā augu pie vecvecākiem laukos brīnišķīgā vietā. No vienas puses piekalnītei, kur atradās māja, - smaržīgu priežu mežs, no otras ielejā uz purva pusi - smagi šalcošas, cienīgas egles. Pa vidu mans - kā Rainim ''saulainais stūrītis" - ceriņu ieskauts pagalms un viss, kas mēdz būt kārtīgā lauku sētā pirms četrdesmit gadiem. Pie akas auga liela, veca ieva. Kas par fantastisku skatu un smaržu, kad tā saziedēja balta! Cik neparasti pavasarī izskatījās pagalms kā baltu sniegu piesnidzis - balts no nobirušajiem ziediņiem! Maniem vecvecākiem savā lauku saimniecībā darba netrūka, viņi bija mīļi un gādīgi, tomēr es pārsvarā biju viena - ar puķēm, kokiem, bezdelīgām, vistām un gaili, sunīti, mušām, kas traucēja gulēt diendusu zem lielās ievas… Un vēl man bija daudz skaistu grāmatu. Es biju un esmu bagāta.

Grāmata - gaismas un siltuma avots. Es varu tā teikt, jo man bija laime augt, lasot mīļas, sirsnīgas, labestīgas grāmatas. Mamma rītos, pirms braukšanas uz darbu, uzdeva ''mājas darbus'', ko man jau pavisam maziņai bilžu grāmatā iemācīties. Tā bija gan rotaļa, gan pienākums. Tā ātrāk pagāja diena, līdz laikam, kad, pa tēva mežā izveidoto taisnāko taku līdz autobusu pieturai, varēju skriet pretī mammai un tētim. Vairs neatceros ne nosaukumu, ne autoru grāmatai par pulksteņiem, to pētot kā pa jokam iemācījos pazīt laika rādītāju. Kopā ar kazlēnu, ''kurš neprata skaitīt'', apguvu skaitīšanas māku, bet pazīt burtus un salasīt tos kopā - Jūs jau zināt atbildi-, protams, ar Burtu meitiņu. Margarita Stāraste ir rakstniece ko patiesi mīlu, cienu, kas ir kļuvusi par manas dzīves svarīgu sastāvdaļu, kuras darbus ieraugot grāmatā, žurnālā, kalendārā, grāmatzīmē, apsveikuma kartiņā vai pastmarkā paliek tik silti, silti ap sirdi...

Margarita Stāraste ir manā dzīvē svarīgo grāmatu autore un māksliniece numur viens. Neapstrīdami. Kad savas bibliotēkas fondā ierakstīju Lijas Brīdakas grāmatu ''Mūžs kā pasaka. Margarita Stāraste", priecīgi un arī mazliet bijīgi, kā bērnu dienās - ar aizturētu elpu atšķīru,- ieskatījos fotoattēlos, izlasīju autores brīnišķīgo darbu garo sarakstu. Es ļoti gribētu redzēt tos visus vienkopus, izlasīt, pārlasīt, apmīļot un ar citiem padalīties - varbūt kādu pāri malām plūstošās vardarbības un ļaunuma aizsaldētu bērna sirsniņu vēl varētu atkausēt?!... Turu rokā 2004.gadā izdevniecībā ''Annele'' iznākušo grāmatu ''Saulīte", kura uz vāka smaida tik mīļi, kā to prot tikai šīs mākslinieces zīmētā. Mamma nomira, kad man bija desmit gadi. Pietrūka mammas, pietrūka mīļuma, bet katra tikšanās ar Margaritas Stārastes darbiem manī vienmēr atjauno mīļuma, dzīvesprieka un labsirdības rezerves. Grāmata - Māte.

Es biju klusa, sevī noslēgusies meitene. Kam jautāt visas dzīves gudrības, kuras mamma, agri aiziedama mūžībā, nepaspēja man iemācīt? Krustmātei? Vecmāmiņām? Tēvam?- ne vienmēr. Pie mammas darba vietā reizēm dzīvodamās biju uzzinājusi, kur var atrast atbildes uz visiem jautājumiem - BIBLIOTĒKĀ. Tā ir vieta, kurā dzīvo GRĀMATAS. Tās aiziet pie lasītājiem paciemoties un atkal atgriežas atpakaļ bibliotēkā. Paspēju ar mammu arī pirmoreiz pabūt mājā, kurā grāmatas var nopirkt - GRĀMATNĪCĀ. Es biju uzzinājusi, kur vēl, bez mājās esošās literatūras, atrast pacietīgus un gudrus padomdevējus, kuri nekad nesmiesies un nedusmosies par maniem jautājumiem. Es atcerējos, ka mamma pētīja grāmatā adīšanas rakstus un tapa balti pirkstaiņi ar sarežģītiem pīņu vijumiem. Ja viņa varēja, man arī jāvar! Tā es, arvien vairāk jautājot grāmatām, iemācījos adīt, modelēt un piegriezt apģērbus, šūt, ēdienu gatavot, dzīvokli remontēt. Ja skolas gados stundās kaut ko īsti nesapratu, palasīju to pašu tēmu citā grāmatā, kur tā izskaidrota citiiem vārdiem, mazliet citā redzes leņķī. Man nepatika ''iekalt'', man vajadzēja saprast. ''Nav kauns nezināt, bet gan negribēt zināt,'' jau pirms Kristus dzimšanas savā dzīves laikā teica senais domātājs Sokrāts. Tik daudz kas dzīvē notiek un jādara pirmoreiz - vienmēr blakus bijis uzticams padomdevējs. Grāmata - Uzticams Atbalsts, Padomdevējs, Skolotājs.

Ļoti daudz lasīju bērnībā, skolas gados. Tuvas bija Zentas Ērgles un Dzidras Rinkules-Zemzares grāmatas. Ļoti mīļa man bija Annas Sakses ''Čitas burtnīca". Pirmajos darba gados man gribējās izlasīt teju visas grāmatas, kas ienāca bibliotēkas fondā. Tagad lasu mazāk, ar lielāku izvēli, ''izgaršojot, izbaudot'' lasāmvielu. Jo lielāka dzīves pieredze, jo apdomīgāk izvēlamies draugus, arī grāmatas, jo laiks, ko tām veltām ir bagātība, kas prātīgi jātērē. Man patīk darbi ar garā stipriem varoņiem, kas spēj pārvarēt dzīves grūtības, kam svarīga sava ģimene, dzimta. Atmiņā palikušas grāmatas A. Niedras ''Rūžu Kristīne", somu rakstnieces Auni Nuolivāras triloģija. Edvarda Virzas ''Straumēnu'' priekšvārdā Imants Ziedonis raksta: ''...visa cilvēku esība te sapotēta uz viena celma, uz baltu sencelma ''tikt'' - pieticība, saticība, pārticība, uzticēšanās, tikums, ticība. … ''Straumēni'' ir māju uzticības un ticības dziesma.'' Kad bija nodibināta ģimene, dzima un auga bērni, šādas grāmatas bija manas stiprās, dzīvesgudrās draudzenes. Grāmata - Draudzene.

Nu jau būs nostrādāti divdesmit pieci gadi vienā darba vietā - bibliotēkā. Tagad grāmatas ir  svarīgs darba instruments, bet labāk - manas darba biedrenes, sabiedrotās. Tās man čakli palīdz izpildīt lasītāju vēlmes. Vajag vieglu romānu relaksācijai pirms miega, - lūdzu - dāmu romāni saslienas plauktā taisnāk, paceļ galvas un skatās, kuru izvēlēsies pie sevis darbu un atbildības par ģimeni nogurdinātā, bibliotēkā ienākusī sieviete. Kad durvis ver krustvārdu mīklu minētāji, skolēni, studenti, gan uzziņu literatūras fonds, gan es pati zinu, ka būs ilgs un interesants darbiņš, meklējot atbildes uz āķīgiem jautājumiem. Paldies manām uzticamajām kolēģēm vārdnīcām, enciklopēdijām, visam plašajam grāmatu fondam! Grāmata - Kolēģe.

Nobeidzot savas pārdomas, izvēlos Zentas Mauriņas teikto: ''Bet no visiem pasaules brīnumiem visbrīnumainākā ir grāmata, un šais brīnumos tu vari brīvi ienirt. Tu vari sevī uzņemt visu, ko cilvēki gadu tūkstošos domājuši un jutuši. Tā ir tik liela laime, ka tādēļ vien dzīve jāmīl.'' Pievienojos un saku: dzīve ir skaista, dzīvot ir laime, un šo pārliecības uguntiņu sirdī palīdz uzturēt tās grāmatas, kuras īstajā laikā nonāk mūsu redzeslokā. Vajadzīgās Grāmatas.

Autore Māra Melne. Eseja tapusi 2005.gadā, kad bibliotēkā vēl nebija ienācis internets, rediģēta publicēšanai bibliotēkas mājas lapā 2010.g. aprīlī.