Viļakas novada bibliotēkā

Jaunākais...

Viļakas novada bibliotēkas pārskats par darbu 2018. gadā
|

Labrīt, Viļakas novadā!

Labrīt, Viļakas bibliotēka!      Mēs!!!

                            Labrīt, bibliotēku pasaule!    Balvu reģionā     Latvijā

 

|

Pārskats par darbu 2017. gadā
|

Pārskats par darbu 2016. gadā
|

Pārskats par darbu 2015. gadā

 

|

Meklēt



Viedoklis

Ivars Kokorevičs. Ceļš uz tīrāku pilsētu

Ievietoja: Viļakas bibliotēka (biblio) Jan 28 2010
Viedoklis >>

Ivars Kokorevičs, bezdarbnieku darba praktizēšanas vadītājs Viļakas pilsētā

 
Ceļš uz tīrāku pilsētu
 

No 2009.gada septembra daudzās pašvaldībās, tai skaitā, arī mūsu novadā tiek realizēts Nodarbinātības valsts aģentūras organizētais ES Sociālā fonda projekts “Apmācība darba iemaņu iegūšanai un uzturēšanai, ja darba devējs ir pašvaldība”. Lai izvairītos no ikdienišķas projekta garā nosaukuma lietošanas, to mēdz īsāk dēvēt par darba praktizēšanu pašvaldībās vai vienkārši „simtlatnieku” projektu. Projekts ir Eiropas Sociālā fonda reakcijas pasākums, atbildot uz kritiski augsto bezdarba līmeni Latvijā salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu nodarbinātības rādītājiem. Projekta formāli deklarētais mērķis ir dot iespēju bezdarbniekiem iegūt, uzturēt un attīstīt darba iemaņas, vienlaikus nodrošinot minimālus iztikas līdzekļus 100 latu stipendijas formā, tādējādi kaut nedaudz mīkstinot visaptverošā bezdarba postošo iedarbību uz sabiedrības labklājību.

Lai saprastu, kā mums sekmīgi risināt savas ekonomiskās un sociālās problēmas, mums vispirms jāapzinās divas savstarpēji cieši saistītas lietas:

1) kā un kāpēc mēs līdz šādai kritiskai situācijai vispār esam nonākuši;

2) kā mums racionāli un sekmīgi izmantot šobrīd esošās iespējas, tai skaitā, jau pieminēto projektu, lai veidotu sev un saviem līdzcilvēkiem labāku nākotni un šādas situācijas vairs neatkārtotos.

Parasti nedomāt un izvairīties no atbildības par notiekošo daudziem šķiet vieglāk, nekā loģiski padomāt, kāpēc mēs esam tur, kur esam. Ir ļoti daudz dzirdēts apvainojumu gan valdības virzienā, gan arī starp valsts iestādēm. Rodas iespaids, ka vainot citus ir daudz interesantāk un patīkamāk, nekā vienkārši pašam kaut ko labu izdarīt, vismaz savā, ja ne citu līdzcilvēku labā. Lai gan līdzšinējā dzīves pieredze vienmēr ir liecinājusi par pretējo, tas ir, izdarīt kaut ko ir daudz vienkāršāk, nekā karot ar apkārtējo pasauli, cerībā piespiest kādu citu kaut ko izdarīt. Izejot no tā var redzēt, ka daudziem mūsu tautiešiem (gan valdībā, gan arī tā sauktajos vienkāršajos cilvēkos), nav ne mazākā priekšstata par to, ko katrs no viņiem varētu izdarīt savā un savas zemes labā. Turpretim gandrīz visi lieliski „zina”, ko citi nav izdarījuši vai ir izdarījuši slikti.

Tas viss norāda, ka cilvēkiem pietrūkst radošas un atbildīgas pieejas gan savu individuālo, gan kolektīvo problēmu risināšanai. „Priekš kam man darīt? Lai citi dara!” Daudzas sabiedrībā novērotas psiholoģiskās tendences liecina, ka mēs nemaz nevēlamies labi un skaisti dzīvot. Jau paši vārdi „labi un skaisti dzīvot” cilvēku ausīs skan kā anekdote, kā kaut kas neiespējams un nevienam tā īsti nevajadzīgs.

Taču uzrunājot tos, kuri patiešām vēlas gan labi un skaisti dzīvot, gan arī kaut ko savām rokām izdarīt, lai šo mērķi sasniegtu, mums ir jāatzīst, ka bez personiski radošas un atbildīgas pieejas pret to, kā mēs veidojam savu dzīvi, mūsu valstī nekas nemainīsies un nevar mainīties. Radoša pieeja tam, ko mēs darām, ir tieši tas, kas mums ir pietrūcis visus šos gadus un novedis mūs diezgan dziļā bedrē.

Atgriežoties pie tēmas par „simtlatnieku” projektu, radoši domājošs cilvēks noteikti pamanīs, ka tā ir ne tikai iespēja nopelnīt 100 latus mēnesī un kaut kā salāpīt savu ģimenes budžetu. Tā ir arī iespēja kaut ko izdarīt savas pilsētas labā, saņemot pat kaut kādu atalgojumu. Tādējādi „simtlatnieki” ir pat izdevīgākā stāvoklī, nekā talcinieki brīvprātīgajās teritorijas sakopšanas talkās, kuri šo darbu veic par velti, vai labākajā gadījumā par glāzīti siltas tējas.

Situācijā, kad valsts un pašvaldības iestādes ir spiestas samazināt budžeta izdevumus, kas savukārt nopietni apdraud dzīves kvalitāti Viļakā, „simtlatnieku” projekts ir kā glābšanas salmiņš, kas dod iespēju nodarbināt cilvēkus tādos darbos, kas nav ekonomiski izdevīgi (nav peļņu nesoši), bet ir sabiedrībai ārkārtīgi nepieciešami, īpaši krīzes situācijā.

Ikviens, kas kaut cik mīl savu pilsētu, noteikti zina, ka šā brīža lielākā problēma Viļakā ir krūmiem aizaugušās pilsētas pļavas ar nebeidzamām atkritumu izgāztuvēm, kuras tur veidojušās gadiem vai pat gadu desmitiem. Lai cik tas šausmīgi neskanētu, varu apgalvot, ka visā pilsētas teritorijā tādu ir simtiem. Lielāko daļu no tiem nevar redzēt no ielām un trotuāriem. Atkritumu kalnus „piesedz” krūmi, kas arī degradē vidi. Tomēr, ja teritorija netiek izmantota, krūmu un atkritumu kaudžu augšana tik un tā būs neizbēgama.

Atkritumu likvidācija būs viens no galvenajiem pasākumiem pilsētas sakopšanā, tiklīdz nokusīs sniegs. Ir dzirdēti pārmetumi no sērijas, kāpēc mums jāvāc citu cilvēku izgāztie atkritumi. Šādi pārmetumi liecina par līdzšinējo domāšanu, kura jau ir novedusi mūs purvā. Latvijā krīze tieši tāpēc ir tik dziļa, ka mēs esam pieraduši atrast visus iespējamos iemeslus, lai kaut ko nedarītu. Bet šajā gadījumā ir vairāki diezgan nopietni iemesli, kāpēc mums NOTEIKTI jānovāc atkritumi pat tad, ja mēs paši tos tieši neesam radījuši:

1) mēs taču gribam dzīvot skaistā un sakoptā pilsētā un nekādi citplanētieši neatlidos un mūsu vietā pilsētu nesakops;

2) atrast konkrētos cilvēkus, kas izgāzuši atkritumus nevietā, praktiski ir neiespējami (nu tad ko, turpināsim kunkstēt par nezināmajiem ļaundariem un dzīvosim tālāk mēslos?);

3) tīrāka pilsētvide radīs lielāku cieņu pret vides tīrību gan pilsētas iedzīvotājos, gan iebraucējos (šeit darbojas, „kur ir, tur rodas” princips; daudzi izgāž nevietā atkritumus tikai tāpēc, ka tur pirms viņiem jau ir ierīkota nelegālā izgāztuve);

4) ja mēs neizdarīsim to tagad projekta darbības laikā, tad vēlāk tas būs daudz grūtāk – pašvaldība vienkārši nespēs rast līdzekļus atalgojumam par šo apjomīgo darbu;

5) pats nozīmīgākais iemesls – šaubos, vai starp mums atradīsies kaut viens, kurš var likt roku uz sirds un apgalvot, ka nekad mūžā nav izmetis atkritumus neatļautā vietā; kāds tos ir savācis aiz mums, bet mēs to ne vienmēr esam pratuši pat apzināties, kur nu vēl novērtēt.

Taču viss iepriekš aprakstītais ir tikai cīņa ar sekām un šī cīņa nedos nekādus rezultātus, ja cilvēku domāšanā nekas būtiski nemainīsies. Ir dzirdēti cilvēki apgalvojam, ka viņi neradot nekādus atkritumus. Tas ir pašapmāns, jo jebkurš cilvēks, kurš patērē veikalos nopērkamas preces, neizbēgami rada atkritumus. Gandrīz katrai precei ir iepakojums, kurš pēc preces izlietošanas bieži kļūst lieks un no kura rodas vajadzība atbrīvoties. Lielākā daļa iedzīvotāju iepērkas katru dienu un katru dienu rada atkritumus, kas tā vai citādi kaut kur nonāk. Protams, mēs varam atkal uzvelt vainu atkritumu apsaimniekotājiem, ka viņu pakalpojumi ir dārgi un ka viņi netiek galā ar saviem uzdevumiem. Taču, lai cik nikni būtu mūsu protesti, pilsēta no tā tīrāka nekļūs.

Lai šai cīņai ar sekām būtu kaut kāda jēga un mēs varētu saskatīt „gaismu tuneļa galā”, jānovērš pats problēmas cēlonis. Cēlonis šajā gadījumā ir ikviena iedzīvotāja patērēšanas ieradumi. Patērēšana ir mūsu materiālās dzīves nepieciešamība un tā vai citādi mēs atkritumus radīsim arī turpmāk, taču mēs šo atkritumu radīšanas procesu varam padarīt maigāku un videi un savai pilsētai draudzīgāku, mainot savus patērēšanas ieradumus. Tas ir, jau ieejot veikalā, mums jāapzinās, kas paliks aiz mums un kādu ietekmi mūsu pirkums atstās uz vidi, kurā mēs paši dzīvojam.

Visas lielās lietas sākas ar praktiskiem sīkumiem.

Piemēram, konservētos zirņus vai pupiņas var iegādāties gan metāla bundžās, gan stikla burciņās. Mazajām metāla bundžām ļoti grūti atrast pielietojumu pēc tā satura iztukšošanas. Vīrieši tās var izmantot naglu un tamlīdzīgu saimniecības sīkumu glabāšanai. Sievietēm racionālāk būtu iegādāties tās pašas pupiņas stikla burkās un pēc iztukšošanas izmatot dažādu dabas velšu konservēšanai. Ja redzams, ka ne bundža, ne burka pašam nenoderēs, tad stikla burkas var atdot mājsaimniecēm, kas konservē dabas veltes. Es pats pazīstu dažas mājsaimnieces, kas pastāvīgi sūdzas par stikla burku trūkumu.

Ir produkti, kurus var nopirkt gan polietilēna, gan papīra iepakojumā. Polietilēns dabā nesadalās un izlietotie netīrie maisiņi gadiem ilgi rēgojas kaut kur zemo pļavu krūmos. Turpretim no papīra atkrituma jau gada laikā nekas pāri nepaliek, jo papīrs jau savā būtībā ir augu valsts produkts. „Laimas” šokolāde ir iepakota papīra ārējā iepakojumā ar īstu alumīnija foliju, kas pārklāta ar papīra kārtu. Papīru var izmantot iekuriem, bet foliju kartupeļu cepšanai krāsnī vai ugunskurā (ar papīra kārtu uz āru). Tādā veidā atkritīs nepieciešamība atsevišķi iegādāties foliju un radīsies ietaupījums. Turpretim importa šokolādēm bieži vien ir polimēru iepakojums ar sintētisku folijas imitāciju. Reiz es šādu imitāciju (domādams, ka tā ir īsta alumīnija folija) mēģināju izmantot kartupeļu cepšanai ugunskurā, bet tā sakusa, sabojājot arī cepamos kartupeļus.

Ir vērts arī padomāt par to, vai polietilēna maisiņu ir nepieciešams iegādāties, katrreiz iepērkoties. Pirkumu var salikt taču arī somās un kabatās.

Preces var iegādāties gan lielos, gan mazos iepakojumos. Lielāki iepakojumi samazina atkritumu vienību daudzumu, turklāt lielākus iepakojumus ir ērtāk izmantot arī citām vajadzībām.

Šī raksta uzdevums nav aprakstīt visus iespējamos videi draudzīgas patērēšanas ieradumus. Es devu tikai dažus nelielus piemērus. Ja katrs viļakietis rūpīgi padomātu, kā viņa pirkumi ietekmē to pilsētvidi, kurā viņš pats diendienā uzturas, un ko šajos ieradumos vajadzētu mainīt, tad Viļaka patiešām būtu daudz tīrāka un skaistāka.

Visbeidzot, lai kaut kas patiešām uzlabotos mūsu pilsētas dzīves kvalitātē, ir vienkārši jāiemīl šī pilsēta tāda, kāda šobrīd ir. Jā, tā ir piedrazota, jā, tā ir nolaista. Bet tāda tā ir tikai tāpēc, ka mēs neesam to mīlējuši, ko pierāda kaut vai tas, ka daudzi dod priekšroku aizbraukt kaut kur jau uz gataviem labākiem dzīves apstākļiem, nevis radīt tos šeit.

Varbūt tieši šodien mēs katrs varam tam pielikt punktu un sākt domāt radoši un atbildīgi gan pret sevi, gan pret visu, kas mums ir apkārt.

 
 Ceļš uz tīrāku pilsētu (PDF)

 

Pēdējās izmaiņas: Jan 28 2010 11:28:29

Atpakaļ

Komentāri

Nekas netika atrasts

Pievienot komentāru