Upītes bibliotēka

Rikas upe un senleja

Objekta „ RIKAS UPE UN TĀS SENLEJA”
apraksts.

           

Rikas upe, kuru vietējie vecie iedzīvotāji tās augštecē līdz vidustecei sauc Rīīka, bet vēl senāks nosaukums figurē Rījka, Lazdulejas pagasta teritorijā iztek no Orlovas ezera, kuru vēl 20. gs. sākumā vietējie iedzīvotāji sauca – Mieļeksnis vai Mjāļeksnis un vecajās vācu kartēs tā nosaukums pierakstīts – Mjeljegshnja ezers, nepilnus 2 km tek pa Orlovas purvu, kas kopā ar ezeru ir valsts nozīmes dabas liegums 2638 ha platībā, tad Rīkas ciema teritorijā līdz Grīvas un Gabačovas mežiem tek pa auglīgu līdzenumu nedaudz vairāk kā 5 km garumā, kur, no 1969. gada līdz 1971. gadam, veicot zemes meliorāciju, upe iztaisnota un pārvērsta par meliorācijas sistēmas novadgrāvi, bet upes senlejas krasti nolīdzināti.
            Sākoties Šķilbēnu pagasta teritorijai, Rikas upes dabiskais tecējums un tās senleja nav postīta līdz pat ietekai Kūkovas upē. Šis upes tecējuma posms ir mērams 26, 9 km garumā, bet senlejas aptuvena platība ir 426 ha. Jāatzīmē gan, ka vidusteces posmā Loginu ciema austrumdaļā un pretī Škilbanu muižai, kā arī lejasteces posmā pretī Bākarovas un Zogadu ciemiem, plašās palieņu pļavas ir meliorētas ar vaļējiem grāvjiem un vienā vietā, aizsprostojot grāvju ūdens ieteci upē, izveidots mākslīgs pasekls ezerveida dīķis.
            Pati Rikas upe būtu jāuzņem valsts nozīmes dabas mantojuma aizsargājamo sarakstos pilnā tās tecējumā, jo upē dzīvo Upespērlene – Margaritifera margaritifera (L.) un Platspīļu upesvēzis – Astacus astacus (L.).
             Bet Rikas upes senleja būtu aizsardzībā jāuzņem visā Šķilbēnu pagasta teritorijā; kā palieņu pļavu, palieņu mitrāju un kā stāvkrastu augu valsts dabiskā ekosistēma un kā teritorijas augšteces pašas senlejas un tās stāvkrastu mežu dabiskā ekosistēma un kā 5 avotiņu izteces vieta, nerunājot nemaz par mežonīgo, skaisto un cilvēka darbībai neskarto ainavu upes senlejā un zinātniskas izpētes vērtiem upes krastu izskalojumu atsegumiem.
            Šis objekts iekļaujams valsts nozīmes dabas mantojuma sarakstos vēl arī tādēļ, ka Rikas upe ir vēsturiski sasaistīta ar mūsu tautas likteni. Rikas upe ir vesela nostāstu, teiku un patiesu vēstures notikumu atmiņu „grāmata”, kuras lasīšanai vēl nevienam nav bijis laika.
            Rikas upe senvēsturē ir bijusi kā ūdensceļš, jo, purvainajā līcī pie Stiglovas upes ietekas Rikā Saucīnes ciema teritorijā, ņemot zemes mēslošanai dūņu nogulas, 20. gs. septiņdesmitajos gados tika izcelts seno vikingu kuģa ķīlis. Vēlāk gar Rikas upi gājis zemesceļš uz austrumu slāvu zemēm, tas bijis nevien tirdzniecības, bet galvenokārt – kara ceļš, jo vēl līdz šodienai saglabājies šī ceļa nosaukums – Zvīdru (Zviedru) ceļš.
             Rikas krasti ir senapdzīvotas teritorijas. Par to vēsta Bākarovas pilskalns, kas ir bijis kā aizsardzības pilskalns pret slāvu un mongoļu – tatāru ( tautā sauktiem – sumpurņu) sirotājiem, Mistra kalns, 14. – 16. gs. pilskalns, seno latgaļu senkapi Bākarovā, Škilbanos, Čilipīnē, Daņilovkā, Saucīnē, Loginos, Kangaros, Kozlovā, kur jāpiemin, ka Daņilovkas un Saucīnes senkapu apbedījumu kopplatība sastāda gandrīz 25 ha platību. Jāmin arī viduslaiku apbedījumi Škilbanos, kur, kā minams, ir apbedīti zviedri vai vācieši, jo ģindeņu saujā tika atrasta senā Zviedrijas nauda, bet senajos Svičovas kapos Moseikas upītes krastā netālu no Rikas upes 20. gs. trīsdesmitajos gados izgāzta simtgadīga koka saknēs atrastas zelta un sudraba monētu nauda. Čilipīnē Rikas upes labajā krastā atrodas sena kulta vieta – Līpaskolns. Rikas senlejas Čukulu kalnos pretī Rekovai atrodas nogrimušās baznīcas vieta, kas atrodas tiešā Čukulu luterāņu kapsētas tuvumā, kas ir tipisks pilskalnveida paaugstinājums ar plakumu virspusē.
            Ja pārejam uz jaunākiem laikiem, tad Rikas upes krastos atrodas Škilbanu muižas apbūve ar Škilbanu muižas parku, upes labā krasta paaugstinājumā aug simtgadīgā Peksīnes priede – Poļu dumpja 1963. g. aculieciniece, jo pie priedes izraktajā bunkurā tika uzkrāti un glabāti ieroči dumpinieku vajadzībām.
            19. gs. beigās uz Rikas upes Čilipīnes ciemā Fricis Ramanis uzbūvējis ūdensdzirnavas, kuras darbojušās līdz pat 20. gs. piecdesmito gadu beigām. Ramaņu ģimene ir slavena visā Latvijā, jo mūsu tautai devusi skolotājus un arhitektu Artūru Ramani, kura projektētās būves ir celtas pa visu Latviju.
             No Rikas krastiem Čilipīnes ciemā nākušas slavenās tautas dziednieces; māte Ette un meita Emīlija. Rikas krastos atrodošais Saucīnes ciems devis nacionālo partizānu atbalstītāju, mākslinieku Konstantīnu Bondaru, kurš no izsūtījuma tā arī vairs dzimtenē neatgriezās.
             Rikas krastos atrodas Loginu ciems, kura visi iedzīvotāji 1944. gada nogalē iesaistijās gan kā dalībnieki, gan kā atbalstītāji Nacionālo partizānu kustībā. Visā Ziemeļlatgalē no 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem līdz sešdesmitajiem gadiem bija slaveni Rīkas ciema muzikanti – dziedošā un muzicējošā lauku kapella, bez kuras līdzdalības nenotika neviens plašāks kultūras pasākums, nerunājot par kāzām un zaļumballēm tuvākā un tālākā apkaimē.
            Rikas upes senlejas krastos atrodas 1. Pasaules kara, 2. Pasaules kara un Nacionālo partizānu piemiņas apbedījumi un Brāļu kapi Škilbanos un Rekovā.
            Pa Rikas upi un tālāk pa Kūkovu Sankt Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa būvei 19. gs vidū tika pludināti Škilbanu muižas mežos sagatavotie egļu gulšņu koki.
            Rikas krastos atrodas arī savdabīgi saimnieciskās darbības pieminekļi; ceļa uzbērums pāri visai upes senlejai Škilbanos, ko veikuši zemnieki ar zirgiem un ķerrām 1934. – 1935. gadā. Stolipina reformas laikā uzceltā saimniecības ēka Čilipīnes ciemā, kurā atradās lauksaimniecības piederumu un mākslīgā mēslojuma veikals un linšķiedras uzpirkšanas punkts. Linšķiedras pieņemšanas punkts tur darbojās līdz pat 1944. gadam. No 1944. gada līdz 1947. gadam tur darbojās galdniecības cehs. No 1948. gada līdz 1950. gadam darbojās krejotava, bet tad līdz pat 1993. gadam bija Šķilbēnu pienotava, kur atkrejoja pienu un kūla sviestu. Šobrīd tur darbojas piena savākšanas punkts.
            Interesantu ainu uzbur no daudzu nostāstu savirknējuma veidotā teika, kura sevī ietver gan patiesus notikumus par Rikas upes dambi – aizsprostu pie Orlovas ezera, kurš ticis izmantots ūdensteces regulēšanai koku pludināšanā un ūdensdzirnavām, gan minējumus senatnes notikumos. Šo aizsprostu – nelielo koka un zemes dambi pēdējo reizi atjaunojuši un pacēluši Orlovas ezera līmeni par veselu metru Aldoņa Komāna vadībā Lazdulejas mednieki un makšķernieki 1978. gadā.
                       
Mieļeksnis un Rijka.
Vēsturiska teika.
            Sensenos laikos, kad vēl nebija iesākusies lielā tautu staigāšana, kad nesiroja laupītāji un slepkauniekli, Lubāna jūras ziemeļos dzīvoja un valdīja karalis Stomps, kuram piederāja plašas zemes igauņu pierobežā. Stomps ar savu vaidelošu karadraudzi nelaida igauņus uz dienvidiem un paši jo gads, jo biežāk devās tirdzniecības un kara ceļos uz austrumiem pāri Kūkovai un Mudovai uz votu – vodzjalaiņu zemi.
            Drīz Stomps savos tālajos ceļojumos līdzi sāka ņemt arī vecākos dēlus, bet jaunāko atstāja mājās. Pēc katra tāda ilglaicīgā pārgājiena – pareizāk pārjājiena ar zirgiem, Stomps ar dēliem pārveda daudz dažādu svešādu mantu un katrreiz arī kādas nolaupītas skaistās vodzjalaiņu mārgas, tērptas baltos izrotātos tērpos. Tās kļuva par sievām Stompa dēliem un varonīgākajiem vaidelošiem. Jaunākais Stompa dēls arī lūdzās, lai viņu ņem līdzi, bet Stomps tam nepiekrita. Nu, Stompa jaunākais dēls izgāja uz viltību. Vienmēr, kad tēvs ar savu karadraudzi atgriezās mājās, Stompa jaunākais dēls šiem stāstīja visādus sagudrotus brīnumus, kā viņš atvairījis sumpurņu barus, kā salīdzis mieru ar igauņiem, kā tirgojies ar no dienvidiem un vakariem ieklīdušajiem gostiem un tos novirzījis pa apkārstigām, lai neuzietu tēva pili. Un Stompa jaunāko dēlu visi sākuši saukt par Mieļeksni, tātad – mēļotāju. Viengad, kad Stompa jaunākais dēls bija sasniedzis jau tādu vecumu, kad varēja domāt par sievu, vecais Stomps no Vodzjalaiņu zemes atveda viņam jaunu, skaistu un ņipru meiteni. Mieļeksnis gan nebija domājis, ka viņam sievu sagādās tēvs. Viņš cerēja to nolūkot pats. Bet tēva gribai runāt pretī nedrīkstēja.
            Drīz vien meitene sāka runāt latgaļu mēlē un atrada kopējo valodu ar Mieļeksni. Viņiem sapasēja. Abi divi mēļoja tik ilgi, kamēr nosprieda, ka jābeidz kalpot vecajam Stompam un sava daļa no viņa pilsvalsts jāpaņem sev un jādzīvo kā īstiem valdniekiem, bet nevis no viena Stompa izbrauciena uz austrumiem līdz otram.
            Un vienreiz Mieļeksnis ar savu vodzjalaiņu skaistuli uzdrošinājās vecajam Stompam pavēstīt savus nodomus. Stomps nebija priecīgs. Viņš ilgi grozīja galvu un tad atbildēja, ka nekas liels jau viņiem nepienākšoties, jo sava daļa būšot jadod arī vecākajiem dēliem. Bet Mieļekšņa sieva stingri pavēstīja, ka viņiem vajagot Stompa pilsvalsts pusi, jo viņas vīrs vienmēr esot krāpts atvestās mantas sadalē. Stomps sadusmojies un mutīgo vodzjalainieti nosaucis par Rijku, tātad – rijēju, rīmu. Pretī bijuši arī visi Stompa vecākie dēli.
            Tad Mieļeksnis ar Rijku, kuru kā iesauku tūliņ pārņēma visa Stompa valsts, nolēma gatavoties un paslepenis sadalīt Stompa īpašumu uz pusēm, veidojot aizsardzības un brīdinājuma sistēmu savai īpašuma daļai. Mieļeksnis ar Rijku izvēlējās Stompa īpašuma dienvidu galu. Atrada, ka šeit ir izveidojusies dabiska neliela ieplaka, kura sadala pilsvalsts teritoriju gandrīz uz pusēm. Salīguši sev uzticamus ļaudis, viņi Stompa prombūtnes laikā, no ieplakas beigu gala sāka rakt, metot līkumus apkārt katram uzkalniņam, stigveida grāvīti uz ezeru. Rijka stāstīja, ka viņas dzimtenē, viņu valdnieki ūdensteci izmantojot kā aizsardzības un ienaidnieka noskalošanas spēku. Mieļeksnis bija aprēķinājis, ka palaižot ezera ūdeni pa izrakto stiggrāvi, tas var ar lielu spēku, kā to stāstīja Rijka, gāzties uz ieplaku un visu savā ceļā noskalot.
            Bet Dievs šādu nedarbu pret savu tēvu un brāļiem Mieļeksnim nepieļāva. Kādā no vecā Stompa un vecāko dēlu ar visu karadraudzi prombūtnes laikā Stompa pili aplenca svešādi laupītāji, kuri nebija igauņi, nebija sumpurņi, nebija liti. Tie neielaidās nekādās sarunās. Bet kā izsalkuši vilki vai lāči, tūliņ sāka postīt, izkaut un laupīt. Mieļeksnis ar Rijku, savācis savu nelielo kaujinieku pulku, izlauzās no pils un, drošā attulumā būdami, izaicināja svešiniekus. Mieļekšņa un Rijkas kaujinieku izaicinošā stāja un viņu pulkā atrodošos  meiteņu skaistums laupītājus saniknoja un viņi dzinās pakaļ it kā bēgošajiem Mieļekšņa kaujiniekiem. Nonākuši dabiskajā ieplakā, Mieļeksnis ar pāris spēcīgākajiem vīriem devās ātrumā uz ezeru, bet Rijka ar skaisto meiteņu pulciņu bēguļoja pa ieplaku, vilinādama un aizturēdama ieplakā laupītājus, bet kaujinieki ik pa brīdim it kā gāja kautiņā ar meiteņu lencējiem. Mieļeksnis ar saviem stipriniekiem bija nonācis pie ezera un steigā sāka rakt, palaizdami ezera ūdeni jau iepriekšizraktajā stiggrāvī. Jo dziļāku un platāku izraka ūdenteces vietu, jo ezera ūdens sāka plūst spēcīgāk un spēcīgāk, kamēr kā trakojoša straume brāzās uz ieplaku, kurā svešie laupītāji tvarstīja meitenes un jau nogalināja Mieļekšņa atstātos kaujiniekus.
            Mieļeksnis ar saviem puišiem, redzot šādu trakojošo ūdens spēku, skriešus devās atpakaļ pie Rijkas, lai palīdzētu viņas mazajiem spēkiem un sadzītu visus laupītājus ūdenī noslīkšanai. Kad piesteidzās Mieļeksnis, ieplakā jau sāka mutuļot ūdens. Zvērīgie laupītāji, apjēguši, kas viņiem draud, cirta ar saviem zobeniem pa labi un pa kreisi un centās izkļūt krastā. Bet, nu visi; meitenes un kaujinieki, dzīvi palikušie veči un vecenes – visi ar mietiem un kārtīm grūda svešiniekus ūdeni, kur tie tika aprīti straumei.
            Svešinieku vadonis, vienacains liela auguma padrukns vīrs bija nonācis straumes otrā pusē un redzot pretējā pusē Mieļeksni, laikam, saprata, ka ūdens ir palaists, tātad – arī apturams un devās skriešus uz augšteci. To pamanīja Mieļeksnis un arī skrēja uz ezeru, tikai pa savu pusi. Rijka, redzot Mieļekšņa nodomu, sauca viņam, lai ņem palīgspēku, jo viņā krastā esot izrāpojuši vēl kādi svešinieki. Šī Rijkas neuzmanība bija liktenīga. Kāds no laupītājiem cirta Rijkai un tā, nāvīgi ievainota, iekrita ūdeni un tika aiznesta.
             Bet laupītāju vienacainais barvedis ar saviem diviem palīgiem un Mieļeksnis pie ezera nonāca reizē. Pirmo reizi savā mūžā Mieļeksnis izgāja atklātā cīņā.Viņš uzvarēja, bet arī zaudēja, jo Vienača zobens un Mieļekšņa zobens cirta reizē un abiem reizē galvas norippoja no rumpjiem un iekrita straumē.
            Kad pārradās vecais Stomps, dzīvi palikušie Stompa ļaudis pastāstīja par notikušo un par Mieļekšņa un Rijkas atjautīgo un drošo rīcību Stompa pilsvalsts aizsardzībā un par viņu bojā eju.
            No tā laika bezvārda ezers dabūja Mieļekšņa vārdu, bet izveidojusies upe – Rijikas (Rīkas) vārdu.